Oaze: Draudzībai nav robežu

Katrs no mums jau bērnībā gadiem ir sajutis sirdī smeldzošas ilgas pēc patiesas draudzības, pēc absolūtas lojalitātes, sirsnības un reizē skaudras patiesības. Tā ir eksistenciāla nepieciešamība, par ko liecina arī Bībele. Draudzība paredz brīvas, nobriedušas, savstarpējas attiecības, kurām nav svešs risks, uzupurēšanās un pat sava labuma un dzīvības atdošana.

Tā ir māksla, kura uzplaukst tikai tad, kad to attīstām, kopjam. Taču vienlaikus tā ir dāvana, kuru saņemam par velti. Dažreiz tādu patiesu draudzību ir jāgaida gadiem ilgi. Draudzības neparastums ir tas, ka viņai nav robežu – nedz vecuma, nedz dzimuma, nedz kārtu. Patiesībā savos sirds dziļumos katrs no mums gribētu, lai mani vecāki būtu arī mani draugi, lai mans vīrs, mana sieva būtu mans draugs, lai draugs būtu šefs darbā un skolotājs klasē. Tas tā ir tādēļ, ka būt par draugu nozīmē būt pieejamam otram cilvēkam, nozīmē dalīšanos ar savu dzīvi, ar savu gudrību, ar sevi pašu, nozīmē visdziļākā sava es atsegšanu citas personas priekšā. Draudzība pārsniedz seksualitātes un erotikas robežas, pārsniedz utilitārismu un pašlabumu. Tā vietā draudzība nozīmē brīvu sevis atdošanu, dzīves un pieredzes intimitāti un komūniju. Par tādu draugu mums atklājās Jēzus, mīlēdams mūs nevis kaut kā dēļ, bet gan neskatoties ne uz ko. Draugs tātad ir ļoti precīza Dieva metafora un tā mums atklāj to, ka ir Draugs, kurš rūpējas par mani, ir gatavs ciest un pat nomirt par mani, taču šī draudzība nevar uzplaukt savā krāšņumā, ja es tai neatbildu. Draudzība saistās ar svētumu, bet tādu saišu rašanās starp cilvēkiem nozīmē pieskaršanos dzīvei ar Dievu.

Kādēļ tomēr tik reti veidojas tādas attiecības, kādēļ tik grūti atrast patiesu draugu un pat, ja tāds ir, tas nebūt negarantē laika izturību šīm attiecībām? Bībele savu stāstījumu iesāk ar Dieva un cilvēku draudzības aprakstu. Šīs harmoniskās attiecības pārrauj Ādama un Ievas rīcība. Draudzības ar Dievu vietā viņi izvēlas Sātana glaimojoši melīgo katehēzi un vēlmi sacensties ar Dievu (sal. Rad 3, 1–13). Vai patiesi Dievs ir lojāls pret mani, vai tikai Viņš nerūpējas vienīgi par savu visvarenību uz mana rēķina? Grēks kļūst par iemeslu nespējai uzticēties. Neuzticēšanās Dievam rada aizdomīgumu un skaudību pat tik tuvās un spēcīgās attiecībās, kādas ir starp brāļiem. Kains iet soli tālāk par Ādamu un Ievu savā paļāvības trūkumā un nogalina brāli Ābelu (Rad 4, 1-16). Tā pestīšanas vēsture atklāj mums cilvēka traģiskās eksistenciālās situācijas iemeslus – nespējam pilnībā uzticēties nevienam cilvēkam, pat dabiskā veidā vistuvākajam, nespējam uzticēties Dievam un paļauties uz Viņu, jo īpaši krīzes situācijās. Taču Dievs – īstens cilvēku Draugs – uzsāk jauna pestīšanas plāna īstenošanu. Uzrunā Ābrahamu un Ābrahams atbild Dievam ar absolūtu paļāvību. Tādēļ nosaukts tiek godpilnā vārdā Dieva draugs (2 Krn 20, 7). Kā ar draugu Dievs sarunājās ar Mozu, veidojot ar viņu attiecības vaigu vaigā (Izc 33, 11). Saruna ir viena no būtiskākajām draudzību veidojošām darbībām. Dievs kā īstens Draugs nepārstāj mūs uzrunāt, nepārtraukti veido dialogu ar katru cilvēku, katrā laikā, gaidot mūsu draudzības atbildi.

Neskatoties uz cilvēka ievainoto dvēseli, Bībele mums atklāj, ka ir iespējams veidot patiesas draudzības attiecības. Turklāt visdažādākās. Rutas grāmata mums atklāj neparastas lojalitātes un savstarpējas uzticēšanās paraugu starp tādām personām, starp kurām dabiska ir neuzticēšanās un nepatika. Noemi ir Rutas vīramāte. Turklāt Ruta ir sveštautiete, moābiete. Pēc vīra nāves Ruta nolemj sekot savai vīramātei uz viņas dzimteni un izdzīvot kopā ar viņu smago atraitnes un svešinieces likteni. Grāmata neko mums nestāsta par šo abu sieviešu sasvstarpējām attiecībām iepriekš, kad dzīvs vēl bija vienas dēls un otras vīrs. Taču pavisam noteikti Noemi dzīves liecībai vajadzēja būt ļoti spēcīgai, ja Ruta ieticēja Vienīgajam Dievam un vēlējās dzīvot saskaņā ar Viņa Likumu, kuru vīramāte viņai mācīja, kā to liecina grāmatas saturs. Šīs draudzības pamatā tātad ir Dieva un Viņa Likuma iepazīšana, kā arī kopīga dzīve saskaņā ar to. Noemi, Rutas vistuvākais draugs, ir tā, kura nodod sava dēla sievai savu vislielāko dārgumu, vissvarīgāko vērtību. Šī draudzība ļauj viņām kopīgi izdzīvot nāves, bada, pamestības un vientulības pieredzi, lai beigās gūtu jaunu dzīvību. Rutas sirsnīgās jūtas pret savu vīramāti ļauj Dievam uzsākt ar viņu jaunu vēsturi. Ruta kļūst par Dāvida vecvecmāmiņu un Jēzus cilvēcisko priekšteci. Patiesa, uzupurēties gatava draudzība ļauj piedzimt Jēzum Kristum, ļauj pārkāpt nāves robežu.

Par draudzības simbolu kļuvis ir arī stāsts par Dāvida un Jonatana drosmīgo lojalitāti. Abi draugi sev palīdz, tic viens otram, brīdina viens otru briesmu gadījumā. Šo attiecību pamatā ir drosme un patiesība. Jonatanam pietiek drosmes palikt nelokāmam un atzīt Dāvida izcilo pārākumu, gan kaujas laukā, gan tautas atziņā, gan Dieva izredzētībā, neskatoties uz sava tēva Saula skaudīgo naidu. Arī Dāvida sirdī nerodas atriebības jūtas pret sava vajātāja dēlu. Viņu noslēgtā draudzības derība iztur vissmagākos pārbaudījumus, ir līdzīga Dieva Derībai ar Izredzēto tautu.

Stipras draudzības piemērus atrodam arī Jaunajā Derībā. Te pirmām kārtām jāmin Marija un Elizabete – dažāda vecuma māsīcas, kuras dzīvo tālu viena no otras, taču tas nav traucēklis spēcīgai saitei, kas viņas vieno. Tās pamatā ir katras no viņām bagātā garīgā dzīve un dziļās attiecības ar Dievu. Gan Marijai, gan Elizabetei ir savs dievišķs noslēpums, taču tas nepaliek viņām apslēpts – Dievs atklāj Marijai lielās lietas, kādas ir darījis Elizabetei. Savukārt Elizabete zina, kas neparasts noticis ar Mariju. Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, ka lielie brīnumi, kādus pieredz abas sievietes, nerada viņu starpā sacensības garu, bet gan vēlmi kalpot otrai un godināt Dievu par to, ko Viņš ir darījis.

Cilvēkā ielikto spēju būt draudzīgam ar katru atklāj Jēzus. Viņa nostāja vieno un atver. Būdams izcils Dieva Likuma kalps, Viņš tomēr sēžas pie kopīga galda un sauc par saviem draugiem gan farizejus, gan muitniekus, prostitūtas un grēciniekus, kā izrādās – visus cilvēkus, kuru dēļ ir gatavs atdot pat dzīvību. Dziļāka tuvības saite veidojas ar tiem, kuri atbild uz Viņa solidaritātes apliecinājumiem. Tie ir Jēzus mācekļi. Jāņa Evaņģēlijā Jēzus tos tiešā veidā nosauc par saviem draugiem (J 15, 12-17). Taču Pēteris, Jēkabs un Jānis vēlas būt vēl tuvāk Kungam, tie ir kopā ar Viņu īpaši nozīmīgos brīžos. Arī Ģetzemenes dārzā pirms krusta nāves šie trīs iet kopā ar Jēzu tālāk par pārējiem. Taču tikai Jānis no viņu vidus seko savam Kungam līdz pat krustam. Draudzības dziļumam un tuvumam nav robežu, tā nekad neizsmeļas.

Nepilnīga ir tā draudzība, kas neiztur konkrētu faktu pārbaudījumu, nepietiek tikai ar labiem nodomiem un teorētisku vēlmi palīdzēt. Elifāzam, Bildadam un Cofaram – trīs Ījaba draugiem –ir labi nodomi (Īj 2, 11-13; 6, 14-30). Izdzirdot par traģēdiju, kura skārusi viņu draugu, tie dodas to mierināt. Milzīgie posta apmēri liek palikt klusiem. Tomēr ir kādas bailes viņu sirdīs, varbūt no tā, ka Ījaba likteņa sekas var kaut kādā veidā skart pašu labsajūtu un nodrošinātību. Viņi pārtrauc līdzjūtīgo klusēšanu, sākot analizēt, kritizēt, tiesāt Ījabu, uzskatot, ka pieredzētais ir viņa paša vaina un atbildība par grēkiem. Savā tiesā ieņem Dieva vietu un ir pārliecināti, ka Dievs nevar būt Ījaba pusē, nevar būt viņa Draugs. Viņu nostāja rod pamatojumu tā laika teoloģiskajā izpratnē – Dievs svētī visās jomās dievbijīgu cilvēku, bet grēciniekam atņem savu labvēlību. Redzam, ka savu gļēvulīgo rīcību varam piesegt arī ar par pareizu atzītu dievbijību, nemeklējot lietas dziļāko jēgu, neatverot acis un ausis uz jaunām lietām, kuras Dievs grib mums iemācīt, jo, kā saka Ījaba grāmata – tikai Viņš izlemj par labumu un ļaunumu.

Taču arī šāda draudzības pieredze ir vērtīga, jo ļauj Ījabam atklāt, ka nekas nevar līdzināties Kungam, ka pastāv kāda ciešanu noslēpuma robeža, aiz kuras nekas un neviens nespēj sniegt pietiekošu atbalstu un palīdzību, kur tikai Dievs var kaut ko mainīt un arī vēlas to darīt. Tā ir vieta, kur cilvēks var uzsākt jaunu, mūžīgu draudzību ar savu Kungu – pieņemt netaisnīgās ciešanas, nevainojot Dievu un neapšaubot Viņa draudzīgo labvēlību. Ījabs, pieredzot netaisnīgas ciešanas, tomēr sludina patiesību par Dieva mīlestību un varenību, atšķirībā no saviem cilvēciskajiem draugiem, kuri bailēs no ciešanām šo patiesību atmet, jo netic sava drauga nevainībai. Dievs ir tas vienīgais Draugs, kurš nāk palīgā tad, kad visi ir pametuši.

Līdzīga pieredze ir skārusi arī Psalmistu: „Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.” Kad par vajātāju kļūst labākais draugs, „ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā,” psalmists meklē atbalstu un palīdzību pie tā Drauga, kura nostāju nevar iespaidot nekas: „Bet es piesaukšu Dievu, un tas Kungs mani izglābs.” (Ps 55) Kunga palīdzība šeit nenozīmē neuzticīgā drauga atmešanu, Dieva palīdzība nenozīmē atriebību un neveiksmīgu attiecību definitīvas beigas. Arī vienpusēja lojalitāte saglabā draudzību un saglabā iespēju tai atdzimt no jauna ar lielāku spēku.

Visas šīs ciešanu situācijas norāda uz Jēzu Kristu, kuru nodod un pamet tuvākie draugi. Tomēr Jēzus neatsakās no viņiem, neatmet tos, vēl vairāk – gļēvulību un lojalitātes trūkumu ar savu augšāmcelšanos un Svēta Gara dāvanu pārmaina par mīlestības pilnu gatavību kalpot līdz pat dzīvības upurim. Patiesas draudzības pieredze vienmēr ietver sevī ciešanu krustu, no kura ir iespējama augšāmcelšanās, ja ieticam Jēzum Kristum. Draudzība ir Dieva dota cilvēka spēja, mūsu cilvēciskās būtības sastāvdaļa. Tā ir paredzēta mūžībai.

Terēze Druka, Lic. Theol.