Egoisms!

Kā mīlēt egoistus? 08.03.2012 pl. 13:31 Jaceks Salijs OP
Es vēlētos būt laba, patikt Dievam, dzīvot saskaņā ar mīlestības bausli. Tikmēr tuvākie mani tracina: vieni spraucas pirms rindas, vēl citi pieprasa priekšrocības. Dārgais tēvs, ja jau tādas lietas manī rada sacelšanos un pretestību, lūdzu, norādiet man virzienu – kā man praktiski tuvoties pilnībai. Kā praktizēt pazemību, ja es nepanesu klusējošu samierināšanos, pakļāvību un nespēju rīkoties?
Vai kādam patīk vai nē, pasaku skaļi par kliķēm un žūpošanām. Nevēlos ne ar vienu slikti apieties, bet arī pati saceļos pret tiem, kas dažādos veidos mīda cilvēka cieņu. Un, lūk, tieši šeit man ir sirdsapziņas konflikts – nekādā ziņā nelīdzinos cietošajam Kristum. Nevēlos būt tik ļoti savainota kā Viņš, kam laupīta cieņa, kas piekauts, nepatiesi apsūdzēts, kam viss atņemts. Bet cilvēks taču ir tik lielā mērā svēts, cik lielā mērā ir līdzīgs Kristum. Es vēlējos tiekties uz pilnību, tāpēc sāku vērot Kunga izvēlētos – priesterus. Nonācu pie slēdziena, ka viņi vadās pēc tiem pašiem samaitātās dabas principiem kā parastie mirstīgie (protams, es šeit nedomāju visus, bet vairumu) – viņiem piemīt –līdzīgi kā mums – materiālisms, nepacietība, nervozitāte, atvērtības trūkums uz citiem, birokrātija. Pēc šiem novērojumiem esmu nonākusi pie secinājuma, ka Evaņģēliju praktiski nav iespējams izpildīt. Ja pats Dievs nepaaicina cilvēku ar svētumam pietiekošu žēlastību, tad nekas nelīdzēs. Dievs dod žēlastību tikai pazemīgajiem. Bet kas īsti ir pazemība? Atbild priesteris Jaceks Salijs OP: Jūs nosaucāt dažādus nekaunīgus egoisma veidus, bet egoismam ir arī citas, ne mazāk bīstamas, sejas. Mans ordeņa brālis no Anglijas Džeralds Vans (Gerald Vann) reiz rakstīja tā: „Kāds var būt, piemēram, labsirdīgs vai arī vienkārši labs, bet viņa labestība izgaist tieši tajā brīdī, kad jel kas apdraud viņa brīnišķīgi saplānoto dzīvi. Kāds spēj būt draudzīgs, pat ar lielu talantu draugu iegūšanā, bet agri vai vēlu izrādās, ka viņš savus draugus nemīl, bet tos vienīgi izmanto. Kāds var būt ļoti simpātisks, patriotiski un reliģiozi noskaņots, bet vienmēr ar vienu nosacījumu – visam jābūt pareizi, aiz kā slēpjas centieni īstenot personīgos egoistiskos dzīves plānus.” Tas „kāds” protams esmu es pats, precīzāk – tā daļa manī, līdz kurai vēl nav nonākusi žēlastība. Esmu labi audzināts cilvēks un jūtu riebumu pret brutālu grūstīšanos ar elkoņiem, bet laba audzināšana neizslēdz grēku – tas spēj lieliski piemēroties manām labajām manierēm, pat izvilināt sev labumu un turēt mani pašapmānā (nepatiesā skatījumā uz sevi). Nevēlos ienest sajukumu Jūsu izvirzītajā problēmā, bet vēlos to vienīgi sakārtot. Es tajā ienestu sajukumu, ja mēģinātu apgalvot, ka nav ko uztraukties par savu egoismu, jo tā vai citādi kaut kādu pieeju tas mums atradīs. Toties es apgalvoju, ka jebkuru ļaunumu nav labi uzlūkot un nosodīt no pārākuma pozīcijām. Redzot ļaunumu citu rīcībā, labi ir neaizmirst, ka mūs visus vieno kopīgā nelaimīgā līdzdalība pirmgrēka stāvoklī. Patiešām drīkst un vajag nosodīt ļaunumu, un jo draudošāks tas ir, jo ar lielāku spēku tas jādara. Bet vienlaikus ir vērts apzināties, ka tu pats vari būt nāvīgi slims un par to nezināt. Bet tomēr neizsecināsim no tā neko citu kā šo – 1) jāpārbauda sevi, lai atbrīvotos no pamanītā ļaunuma; 2) ar visu savu paļāvību jāuzticas Dieva žēlsirdībai. Ļoti trāpīga man šķiet Jūsu izjūta par to, ka bez pazemības nav iespējama patiesa nostāja pret notiekošo ļaunumu ap mums. Katrā ziņā ir situācijas, kad pasīva samierināšanās ar pāridarījumu var būt grēks pret tuvākmīlestību. Ja jau atzīstamies kopīgajā ļaunuma mantojumā ar tiem, kuru sliktā rīcība mūsos izraisa sašutumu, ir labi apzināties, ka svarīgāka un senāka ir mūsu vispārējā kopība cilvēciskajā cieņā. Nekāds egoisms – pat visšausminošākais –, nekāds cinisms vai nežēlība – vismaz šīs dzīves perspektīvā – nespēj pilnībā iznīcināt cilvēkā viņa cilvēcisko cieņu. Tas tādēļ, ka mūsu cilvēciskās eksistences sākums ir Dieva mīlestība. Kā māca II Vatikāna Koncils – cilvēks ir vienīgais radījums uz šīs zemes, kuru Dievs ir vēlējies viņa paša dēļ. Pat tiešie Jēzus slepkavas (jo kaut kādā, ļoti patiesā, nozīmē arī mēs esam vainīgi Viņa nāvē) nebija pilnīgi ļauni. Viņi bija glābjami cilvēki – ja tas tā nebūtu, Dieva Dēls par viņiem nebūtu lūdzies. No iepriekš aprakstītā secinām, ka ļaunumam citu rīcībā mūsos būtu jāuzmodina ne tik daudz nosodījums kā skumjas. Ļaunumu vajag nosodīt, nenosodot pašu cilvēku, bet tikai viņa ļauno rīcību. Svarīgāk ir skumt tā iemesla dēļ, ka otrs cilvēks, kas radīts pēc Dieva attēla – mans tuvākais – dara ļaunu. Ja šīs skumjas ir patiesas, tām sekos ilgas sekmēt tuvākā atgriešanos. Otru cilvēku nosodīt un no viņa norobežoties ir viegli, bet daudz grūtāk ir cilvēkam palīdzēt attapties. Tomēr jāpārdomā savas iejaukšanās veids – varbūt jānogaida atbilstošs brīdis, jābūt gatavam uzupurēties un riskēt ar savu mieru, un jārēķinās arī ar neizdošanos. Tuvākmīlestība, saskaroties ar ļaunumu, nevaimanā. Gluži pretēji – tikai tuvākmīlestība spēj sekmīgi darīt galu ļaunumam. Kaut arī reizēm šķiet, ka pret ļaunumu jāpielieto vara, tomēr tā ir sekmīga tikai īslaicīgi, jo tā nenovērš ļaunuma iekšējos avotus. Šādā gadījumā ļaundaris, no jauna sajutis nesodāmību, iespējams, atgriezīsies pie saviem tumšajiem darbiem. Un pat, ja ļaundaris nomirs, tas taču nedeldēs sabiedrības ļaunuma iemeslus. Ļaunuma priekšā spēcīgāka ir tikai mīlestība. Bet tikai patiesa mīlestība, kas godprātīgi meklē ceļus uz cilvēka sirdi. Kādā reizē tas būs līdzjūtības un labvēlības ceļš – pa šo ceļu Jēzus aizvadīja žēlastību uz laulības pārkāpējas sirdi. Citā reizē tas būs dusmu ceļš pret kāda divkosību un nocietinātību – šādā veidā Jēzus mēģināja sasniegt farizeju sirdis. Savukārt pret saviem slepkavām Pestītājs pielietoja piedošanas un lūgšanas ceļu. Citreiz atkal ņēma rokās pātagu. Dažādi ceļi ved uz cilvēka sirdi, bet patiesa mīlestība prot nekļūdīgi pateikt priekšā, kurš no tiem attiecīgajā gadījumā ir jāiet. Nobeigumā pāris vārdu par priesteriem. Spēcīgi Jūs mums devāt dusmīgus aizrādījumus par priesteriem, kas savā ziņā ir patiesi. Man tomēr šķiet, ka šo kritiku citādāk vajadzētu uztvert priesteriem un citādāk kādam no ārpuses. Mums – priesteriem – šādas kritikas ir jāpieņem sirdsapziņas izmeklēšanas garā, jo tā ir, ka reizēm cilvēki mūs tieši tā redz, un noteikti mēs tam dodam iemeslu. Katrā ziņā labāk ir tagad saskatīt savus trūkumus, nekā, ja mēs tos ieraudzītu tikai Dieva tiesā. Bet šai lietai ir arī citas puses. Proti – veicot kādas sabiedriskas vides morālu vērtējumu, mēs viegli ļaujamies „pielīdzināšanai uz leju”, tas nozīmē, ka mūsu novērojumos un vērtējumos pirmajā plānā izbīdās mazāk slavējamie darbi. Tikmēr īstenība mēdz atklāties labāka nekā mūsu vērtējumi, un mēs to sapratīsim, ja vien uz īstenību raudzīsimies esot kritiskāki pret savām izjūtām. Nevēlos attaisnot mūsu – priesteru – nepilnības, jo to noteikti ir daudz. Tomēr – ja socioloģiski tiktu izpētīti garīgās kārtas izvēles motīvi, tad laikam neviena no profesijām nevarētu lepoties ar tik augstu nesavtības un pašaizliedzības garu. Tiesa gan, pirmatnējā centība reizēm mazinās. Tomēr man šķiet, ka kopvērtējumā kaut kas no sākotnējā gara paliek. Kaut kas ļoti simpātisks. To saku nevis tāpēc, lai attaisnotu trūkumus, bet lai vērstu uzmanību uz otru patiesības pusi par priesteriem. Ir runa ne tikai par to, ka ir labi un slikti priesteri. Es uzskatu, ka arī tiem priesteriem, kam patiesi varētu pārmest Jūsu uzskaitītos trūkumus, piemīt arī labas īpašības. Bieži vien to ir daudz. Jūs noteikti arī bez manis to zināt, bet taču ir vērts to sev skaidri pasacīt.

Time to go home!

/Č. Čaplins/

"Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka grūtsirdība un ciešanas - tie ir
tikai signāli, kas brīdina, ka es dzīvoju pretēji paša patiesībai.
Šodien es zinu, ka tas saucas "Būt pašam".

Kad iemīlēju sevi, es sapratu, cik ļoti var kādu apvainot, uzstiepjot
viņam viņa paša vēlmju piepildīšanu, kad laiks vēl nav pienācis, un
cilvēks vēl nav gatavs, un šis cilvēks esmu es pats.
Šodien es todēvēju par "Pašcieņu".

Kad iemīlēju sevi, es pārstāju vēlēties citādu dzīvi un pēkšņi
ieraudzīju, ka dzīve, kas mani ieskauj pašlaik, piedāvā man visas
izaugsmes iespējas.
Šodien es to dēvēju par "Briedumu".

Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka jebkuros apstākļos es atrodos
pareizā vietā pareizā laikā, un viss notiek tikai un vienīgi pareizā
brīdī. Es varu būt mierīgs vienmēr.
Tagad es to dēvēju par "Pārliecību par sevi".

Kad iemīlēju sevi, es pārstāju zagt savu paša laiku un sapņot par
lieliem nākotnes projektiem. Šodien es daru tikai to, kas man sagādā
prieku un dara mani laimīgu, ko es mīlu un kas liek manai sirdij
smaidīt. Es daru to tā, kā vēlos, un savā paša ritmā.
Šodien es to dēvēju par "Vienkāršību".

Kad iemīlēju sevi, es atbrīvojos no visa, kas kaitē manai veselībai -
pārtikas, cilvēkiem, lietām, situācijām. No visa, kas virzīja mani
lejup un veda mani projām no manis paša ceļa.
Šodien es to dēvēju par"Mīlestību pašam pret sevi".

Kad iemīlēju sevi, es pārstāju vienmēr pastāvēt uz to, ka taisnība ir
man. Un tieši tad es sāku kļūdīties mazāk un mazāk.
Šodien esmu sapratis, ka tā ir "Pieticība".

Kad iemīlēju sevi, es pārstāju dzīvot pagātnē un raizēties par
nākotni.
Šodien es dzīvoju tikai šim brīdim un dēvēju to par"Apmierinājumu".

Kad iemīlēju sevi, es sapratu, ka mans prāts var man traucēt, ka tā
dēļ var pat saslimt. Taču, kad es spēju savienot to ar savu sirdi, tas
man uzreiz kļuva par vērtīgu sabiedroto.
 Šodien šo saikni es dēvēju par "Sirdsgudrību".

Mums vairs nav jābaidās no strīdiem, konfrontācijām, problēmām ar sevi
pašu un citiem. Pat zvaigznes saskrienas un no to sadursmēm dzimst
jaunas pasaules.
Šodien es zinu, ka tā ir "Dzīve"."
                       /Č. Čaplins/

Kur Dievs ir pirmajā vietā, tur viss ir savās vietās - svētais Augustīns

Man galiigi nav nekas kaartiibaa un savaas vietaas, bet Dievs ir ar mani!

Viss labais naak no augsienes, skaists skats, labs cilveks, saule, mees biezi vien aizmirstam par Dieva labestiibu!!

Labestiibu vins daavaa peec savas miilestiiibas, neviss muusu darbu deel

Kaa pretoties kaardinaajumam!!
1.Veersties pie Pestiitaaja

2.svineet katru dienu Dieva labestiibu (pamostoties pateicies par daavanaam ko saneemi vakar un sodienu nodod vina zeelastiibai!

3. I.B.A. strateegija- Izvairies ( no sliktas vides, cilveekiem, tv, informaacijas)

                              - Beekt no kaardinaajumiem- nomainiit vidi, nomainiit draugus

                              - atteikties 

Kaut kas jauks un salds .... :)

Ka atskirt Dieva balsi no savas!

Kristigais radio 

Nav iespejams buut par kristieti, ja nezin Dieva vaardu!

Prasiis pacietiigi gaidiit!!(Ps 62,6) (Jesejas 40,32)(piektas Mozus 31,8) 

GAIDI UN PALAUJIES UZ MANI!

Vienmer jaadomaa par sekaam-esiet apdomiigi un praatiigi!

Biezi kad jaapienem leemums Dievs suuta kaadu cilveeku kam luugt padomu! Izveertee kam luudz padomu, vai tas ir dievbiijiigs?

Vai tas ko sadzirdi ir tavai izaugsmei?

Ir jaanem veeraa iespaids uz citiem cilveekiem! Ikviens vaards, kas liek koncentreties tikai uz sevi un citu domu neieverosanu-nav Dieva balss.

Dzirdot Dieva balsi izveertee kaa tas ietekmees tuvaakos apkarteejos-vai tas liecinaas par Dieva valstiibu?

Dievs nekad neteiks, ka nav noziima tam ko citi domaa

Dievs mums pieprasa drosmi, bet tajaa pasaa laika dod drosmi, lai veidotu mus par noziimiigajiem Dieva cilvekiem.

 Kad klausamies Dieva vaardu, tas vienmer saskarsies ar muusu miesu

Ja staigajam garaa, tad nevar muus ielikt kastitee, muus ierobezo Dieva vaards

Kad Dievs runaa, tad tas sakriit ar Vina vaardu-Biibeli! Mateja (16,21-22)

MIERS

Jaana ev 10,27

 

:)

Pēc Jēzus augšāmcelšanās Marija Magdalēna stāvēja ārā pie Kristus kapa un raudāja. Un, tā raudādama, viņa noliecās pie kapa un ieraudzīja divus eņģeļus baltās drānās, kas sēdēja viens galvgalī un otrs kājgalī tajā vietā, kur bija gulējusi Jēzus miesa.  (pilns teksts Jņ 20, 11-18 )

Ja meklēšu Jēzu pagātnē, kapā, vēsturē, neatradīšu... Jāatrod savu skumju iemesls, savu asaru cēlonis. Un jautājums nav par manu ego, bet par virzību, attiecībām... Nepieciešama "metanoia" - domāšanas veida maiņa, sevis iepazīšana no jauna... "Marij!" - izdzirdēt savu vārdu, saprast, kas esmu, Dieva acīš, zem maskām, kad vairs nespēlēju nevienu lomu...

TAD atpazīšu Viņu. Bet tās nebūs ceļa beigas. 

(brīvs tulkojums no Piotr Sikora Podroz niedaleka)

Svētīgu dienu! +

m.Mein

--

 Dievs ir ĻOTI labs un Tevi ĻOTI mīl!

Meditaacija

http://www.wccm.org/

http://theresurgence.com/2009/11/22/meditative-prayer-filling-the-mind

http://www.gotquestions.org/lectio-divina.html

• 
  
• Dzīve Gara dimensijā ir mistērija, kas iesakņojusies esības priekā. Lūgšanas brīnišķais skaistums ir tas, ka mūsu sirds atvēršanās ir tikpat dabiska kā zieda atvēršanās. Lai ļautu ziedam atvērties un ziedēt, tam vienkārši ir jāļauj būt, tātad, ja mēs vienkārši esam, ja mēs kļūstam un paliekam mierīgi un klusi, mūsu sirds var tikai atvērties; Gars var tikai ielīt visā mūsu būtnē. Tieši tāpēc mēs esam radīti. Kontemplatīvajā lūgšanā mēs tiecamies kļūt par būtni, par kādu mēs esam aicināti būt, nedomājot par Dievu, bet esot ar Dievu. Vienkārši būt ar Dievu nozīmē būt par personu, par kādu Dievs mūs aicina.
  Džons Meins OSB
• Ir svarīgi atcerēties, ka meditācija vai kontemplatīvā lūgšana jeb "vienkārši patiesības izbaudīšana", ka to nosaucis Akvīnas Toms, nav tikai klosteru brāļu vai māsu vai īpašu mistisku tipu privilēģija. Tā ir lūgšanas dimensija, uz kuru aicināti ir visi kristieši. Mēs visi esam šī bagātā Baznīcas mantojuma likumīgi mantinieki.

• Kristīgas meditācijas mērķis ir, koncentrējoties uz īsu, pastāvīgi atkārtotu lūgšanu jeb piesaukšanu, noklusināt savu iekšējo trauksmi un rosību, lai klusumā ļautu Sv.Garam darboties un nākt palīgā ar "bezvārdu nopūtām". Šādi meditējot, mēģina pildīt Pāvila norādījumu: "Lūdziet bez mitēšanās Dievu." (1.Tes.5:17) un panākt, lai lūgšanas vārdi pastāvīgi būtu apziņā visu citu domu un darbu fonā. Šī meditācijas forma mums, rietumu kristiešiem, varbūt ir svešāka un var likties aizdomīgi līdzīga austrumu mantrām. Tomēr mums nevajadzētu to nosodīt, īsti nepazīstot. Tiesības par kaut ko publiski izteikties taču dod ieguldītās pūles šo jautājumu izzināt. Jānis Endzelīns esot teicis apmēram tā: "Man nav tās drosmes spriest par lietām, kuras nepazīstu."
  +Jānis Vanags