piektdiena, 2012. gada 28. septembris
trešdiena, 2012. gada 26. septembris
piektdiena, 2012. gada 21. septembris
ceturtdiena, 2012. gada 20. septembris
Draudzībai nav robežu
.jpg)
Draudzībai nav robežu
Katrs no mums jau bērnībā gadiem ir sajutis sirdī smeldzošas ilgas pēc patiesas draudzības, pēc absolūtas lojalitātes, sirsnības un reizē skaudras patiesības. Tā ir eksistenciāla nepieciešamība, par ko liecina arī Bībele. Draudzība paredz brīvas, nobriedušas, savstarpējas attiecības, kurām nav svešs risks, uzupurēšanās un pat sava labuma un dzīvības atdošana.
Tā ir māksla, kura uzplaukst tikai tad, kad to attīstām, kopjam. Taču vienlaikus tā ir dāvana, kuru saņemam par velti. Dažreiz tādu patiesu draudzību ir jāgaida gadiem ilgi. Draudzības neparastums ir tas, ka viņai nav robežu – nedz vecuma, nedz dzimuma, nedz kārtu. Patiesībā savos sirds dziļumos katrs no mums gribētu, lai mani vecāki būtu arī mani draugi, lai mans vīrs, mana sieva būtu mans draugs, lai draugs būtu šefs darbā un skolotājs klasē. Tas tā ir tādēļ, ka būt par draugu nozīmē būt pieejamam otram cilvēkam, nozīmē dalīšanos ar savu dzīvi, ar savu gudrību, ar sevi pašu, nozīmē visdziļākā sava es atsegšanu citas personas priekšā. Draudzība pārsniedz seksualitātes un erotikas robežas, pārsniedz utilitārismu un pašlabumu. Tā vietā draudzība nozīmē brīvu sevis atdošanu, dzīves un pieredzes intimitāti un komūniju. Par tādu draugu mums atklājās Jēzus, mīlēdams mūs nevis kaut kā dēļ, bet gan neskatoties ne uz ko. Draugs tātad ir ļoti precīza Dieva metafora un tā mums atklāj to, ka ir Draugs, kurš rūpējas par mani, ir gatavs ciest un pat nomirt par mani, taču šī draudzība nevar uzplaukt savā krāšņumā, ja es tai neatbildu. Draudzība saistās ar svētumu, bet tādu saišu rašanās starp cilvēkiem nozīmē pieskaršanos dzīvei ar Dievu.
Kādēļ tomēr tik reti veidojas tādas attiecības, kādēļ tik grūti atrast patiesu draugu un pat, ja tāds ir, tas nebūt negarantē laika izturību šīm attiecībām? Bībele savu stāstījumu iesāk ar Dieva un cilvēku draudzības aprakstu. Šīs harmoniskās attiecības pārrauj Ādama un Ievas rīcība. Draudzības ar Dievu vietā viņi izvēlas Sātana glaimojoši melīgo katehēzi un vēlmi sacensties ar Dievu (sal. Rad 3, 1–13). Vai patiesi Dievs ir lojāls pret mani, vai tikai Viņš nerūpējas vienīgi par savu visvarenību uz mana rēķina? Grēks kļūst par iemeslu nespējai uzticēties. Neuzticēšanās Dievam rada aizdomīgumu un skaudību pat tik tuvās un spēcīgās attiecībās, kādas ir starp brāļiem. Kains iet soli tālāk par Ādamu un Ievu savā paļāvības trūkumā un nogalina brāli Ābelu (Rad 4, 1-16). Tā pestīšanas vēsture atklāj mums cilvēka traģiskās eksistenciālās situācijas iemeslus – nespējam pilnībā uzticēties nevienam cilvēkam, pat dabiskā veidā vistuvākajam, nespējam uzticēties Dievam un paļauties uz Viņu, jo īpaši krīzes situācijās. Taču Dievs – īstens cilvēku Draugs – uzsāk jauna pestīšanas plāna īstenošanu. Uzrunā Ābrahamu un Ābrahams atbild Dievam ar absolūtu paļāvību. Tādēļ nosaukts tiek godpilnā vārdā Dieva draugs (2 Krn 20, 7). Kā ar draugu Dievs sarunājās ar Mozu, veidojot ar viņu attiecības vaigu vaigā (Izc 33, 11). Saruna ir viena no būtiskākajām draudzību veidojošām darbībām. Dievs kā īstens Draugs nepārstāj mūs uzrunāt, nepārtraukti veido dialogu ar katru cilvēku, katrā laikā, gaidot mūsu draudzības atbildi.
Neskatoties uz cilvēka ievainoto dvēseli, Bībele mums atklāj, ka ir iespējams veidot patiesas draudzības attiecības. Turklāt visdažādākās. Rutas grāmata mums atklāj neparastas lojalitātes un savstarpējas uzticēšanās paraugu starp tādām personām, starp kurām dabiska ir neuzticēšanās un nepatika. Noemi ir Rutas vīramāte. Turklāt Ruta ir sveštautiete, moābiete. Pēc vīra nāves Ruta nolemj sekot savai vīramātei uz viņas dzimteni un izdzīvot kopā ar viņu smago atraitnes un svešinieces likteni. Grāmata neko mums nestāsta par šo abu sieviešu sasvstarpējām attiecībām iepriekš, kad dzīvs vēl bija vienas dēls un otras vīrs. Taču pavisam noteikti Noemi dzīves liecībai vajadzēja būt ļoti spēcīgai, ja Ruta ieticēja Vienīgajam Dievam un vēlējās dzīvot saskaņā ar Viņa Likumu, kuru vīramāte viņai mācīja, kā to liecina grāmatas saturs. Šīs draudzības pamatā tātad ir Dieva un Viņa Likuma iepazīšana, kā arī kopīga dzīve saskaņā ar to. Noemi, Rutas vistuvākais draugs, ir tā, kura nodod sava dēla sievai savu vislielāko dārgumu, vissvarīgāko vērtību. Šī draudzība ļauj viņām kopīgi izdzīvot nāves, bada, pamestības un vientulības pieredzi, lai beigās gūtu jaunu dzīvību. Rutas sirsnīgās jūtas pret savu vīramāti ļauj Dievam uzsākt ar viņu jaunu vēsturi. Ruta kļūst par Dāvida vecvecmāmiņu un Jēzus cilvēcisko priekšteci. Patiesa, uzupurēties gatava draudzība ļauj piedzimt Jēzum Kristum, ļauj pārkāpt nāves robežu.
Par draudzības simbolu kļuvis ir arī stāsts par Dāvida un Jonatana drosmīgo lojalitāti. Abi draugi sev palīdz, tic viens otram, brīdina viens otru briesmu gadījumā. Šo attiecību pamatā ir drosme un patiesība. Jonatanam pietiek drosmes palikt nelokāmam un atzīt Dāvida izcilo pārākumu, gan kaujas laukā, gan tautas atziņā, gan Dieva izredzētībā, neskatoties uz sava tēva Saula skaudīgo naidu. Arī Dāvida sirdī nerodas atriebības jūtas pret sava vajātāja dēlu. Viņu noslēgtā draudzības derība iztur vissmagākos pārbaudījumus, ir līdzīga Dieva Derībai ar Izredzēto tautu.
Stipras draudzības piemērus atrodam arī Jaunajā Derībā. Te pirmām kārtām jāmin Marija un Elizabete – dažāda vecuma māsīcas, kuras dzīvo tālu viena no otras, taču tas nav traucēklis spēcīgai saitei, kas viņas vieno. Tās pamatā ir katras no viņām bagātā garīgā dzīve un dziļās attiecības ar Dievu. Gan Marijai, gan Elizabetei ir savs dievišķs noslēpums, taču tas nepaliek viņām apslēpts – Dievs atklāj Marijai lielās lietas, kādas ir darījis Elizabetei. Savukārt Elizabete zina, kas neparasts noticis ar Mariju. Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, ka lielie brīnumi, kādus pieredz abas sievietes, nerada viņu starpā sacensības garu, bet gan vēlmi kalpot otrai un godināt Dievu par to, ko Viņš ir darījis.
Cilvēkā ielikto spēju būt draudzīgam ar katru atklāj Jēzus. Viņa nostāja vieno un atver. Būdams izcils Dieva Likuma kalps, Viņš tomēr sēžas pie kopīga galda un sauc par saviem draugiem gan farizejus, gan muitniekus, prostitūtas un grēciniekus, kā izrādās – visus cilvēkus, kuru dēļ ir gatavs atdot pat dzīvību. Dziļāka tuvības saite veidojas ar tiem, kuri atbild uz Viņa solidaritātes apliecinājumiem. Tie ir Jēzus mācekļi. Jāņa Evaņģēlijā Jēzus tos tiešā veidā nosauc par saviem draugiem (J 15, 12-17). Taču Pēteris, Jēkabs un Jānis vēlas būt vēl tuvāk Kungam, tie ir kopā ar Viņu īpaši nozīmīgos brīžos. Arī Ģetzemenes dārzā pirms krusta nāves šie trīs iet kopā ar Jēzu tālāk par pārējiem. Taču tikai Jānis no viņu vidus seko savam Kungam līdz pat krustam. Draudzības dziļumam un tuvumam nav robežu, tā nekad neizsmeļas.
Nepilnīga ir tā draudzība, kas neiztur konkrētu faktu pārbaudījumu, nepietiek tikai ar labiem nodomiem un teorētisku vēlmi palīdzēt. Elifāzam, Bildadam un Cofaram – trīs Ījaba draugiem –ir labi nodomi (Īj 2, 11-13; 6, 14-30). Izdzirdot par traģēdiju, kura skārusi viņu draugu, tie dodas to mierināt. Milzīgie posta apmēri liek palikt klusiem. Tomēr ir kādas bailes viņu sirdīs, varbūt no tā, ka Ījaba likteņa sekas var kaut kādā veidā skart pašu labsajūtu un nodrošinātību. Viņi pārtrauc līdzjūtīgo klusēšanu, sākot analizēt, kritizēt, tiesāt Ījabu, uzskatot, ka pieredzētais ir viņa paša vaina un atbildība par grēkiem. Savā tiesā ieņem Dieva vietu un ir pārliecināti, ka Dievs nevar būt Ījaba pusē, nevar būt viņa Draugs. Viņu nostāja rod pamatojumu tā laika teoloģiskajā izpratnē – Dievs svētī visās jomās dievbijīgu cilvēku, bet grēciniekam atņem savu labvēlību. Redzam, ka savu gļēvulīgo rīcību varam piesegt arī ar par pareizu atzītu dievbijību, nemeklējot lietas dziļāko jēgu, neatverot acis un ausis uz jaunām lietām, kuras Dievs grib mums iemācīt, jo, kā saka Ījaba grāmata – tikai Viņš izlemj par labumu un ļaunumu.
Taču arī šāda draudzības pieredze ir vērtīga, jo ļauj Ījabam atklāt, ka nekas nevar līdzināties Kungam, ka pastāv kāda ciešanu noslēpuma robeža, aiz kuras nekas un neviens nespēj sniegt pietiekošu atbalstu un palīdzību, kur tikai Dievs var kaut ko mainīt un arī vēlas to darīt. Tā ir vieta, kur cilvēks var uzsākt jaunu, mūžīgu draudzību ar savu Kungu – pieņemt netaisnīgās ciešanas, nevainojot Dievu un neapšaubot Viņa draudzīgo labvēlību. Ījabs, pieredzot netaisnīgas ciešanas, tomēr sludina patiesību par Dieva mīlestību un varenību, atšķirībā no saviem cilvēciskajiem draugiem, kuri bailēs no ciešanām šo patiesību atmet, jo netic sava drauga nevainībai. Dievs ir tas vienīgais Draugs, kurš nāk palīgā tad, kad visi ir pametuši.
Līdzīga pieredze ir skārusi arī Psalmistu: „Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.” Kad par vajātāju kļūst labākais draugs, „ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā,” psalmists meklē atbalstu un palīdzību pie tā Drauga, kura nostāju nevar iespaidot nekas: „Bet es piesaukšu Dievu, un tas Kungs mani izglābs.” (Ps 55) Kunga palīdzība šeit nenozīmē neuzticīgā drauga atmešanu, Dieva palīdzība nenozīmē atriebību un neveiksmīgu attiecību definitīvas beigas. Arī vienpusēja lojalitāte saglabā draudzību un saglabā iespēju tai atdzimt no jauna ar lielāku spēku.
Visas šīs ciešanu situācijas norāda uz Jēzu Kristu, kuru nodod un pamet tuvākie draugi. Tomēr Jēzus neatsakās no viņiem, neatmet tos, vēl vairāk – gļēvulību un lojalitātes trūkumu ar savu augšāmcelšanos un Svēta Gara dāvanu pārmaina par mīlestības pilnu gatavību kalpot līdz pat dzīvības upurim. Patiesas draudzības pieredze vienmēr ietver sevī ciešanu krustu, no kura ir iespējama augšāmcelšanās, ja ieticam Jēzum Kristum. Draudzība ir Dieva dota cilvēka spēja, mūsu cilvēciskās būtības sastāvdaļa. Tā ir paredzēta mūžībai.
Terēze Druka, Lic. Theol.
otrdiena, 2012. gada 18. septembris
otrdiena, 2012. gada 11. septembris
Truukst jeegas dziivei!!!
Uzgaaaju loti labu adresi- es jau biju gatava kaadam zvaniiit un paciikstet!
Jautājums: Kāda ir dzīves jēga?
Atbilde: Kāda ir dzīves jēga? Kā es varu atrast savai dzīvei mērķi, piepildījumu un gandarījumu? Vai man izdosies dzīvē paveikt ko nozīmīgu un paliekošu? Neskaitāmi cilvēki nebeidz domāt par to, kāds ir viņu dzīves mērķis. Tie pārdomā savu dzīvi, un brīnās, kāpēc viņu attiecības ar citiem cilvēkiem ir izirušas un kāpēc viņi jūtas tik tukši, lai gan ir sasnieguši to, ko bija nosprauduši sev par mērķi. Kādam beisbola spēlētājam, kurš ir iekļuvis arī Beisbola Slavas Zālē, reiz vaicāja, kas ir tas, ko viņš vēlētos, lai kāds viņam būtu pateicis, pirms viņš sāka spēlēt beisbolu. Viņš atbildēja: „Es vēlos, ka man kāds būtu jau sākumā pateicis, ka tad, kad tu sasniedz virsotni, tu saproti, ka tur nekā nav.” Diezgan bieži tikai pēc vairākiem izniekotiem gadiem atklājas tas, ka aiz nospraustajiem mērķiem slēpjas tukšums.
Mūsdienu humānistiskajā sabiedrībā cilvēki dzenas pēc daudzām lietām, nosprauž sev dažādus mērķus, jo cer, ka tajos viņi atradīs dzīves jēgu un piepildījumu. Dažas no tām lietām, pēc kā cilvēki dzenas, ir veiksme biznesā, labklājība, labas attiecības, sekss, izklaide un palīdzēšana citiem, utt. Bet daudzi cilvēki ir apliecinājuši to, ka tad, kad viņi bija sasnieguši savus mērķus, kad viņiem bija labklājība, attiecības un dažādas baudas, viņi joprojām jutās tukši iekšienē, it kā tur būtu kāds caurums, ko nevar ne ar ko aizpildīt.
Bībelē ir grāmata, ko sauc Salamans Mācītājs, un tās autors runā tieši par šo izjūtu: „Niecība, niecība, viss ir niecība!” Šim cilvēkam piederēja neizmērojamas bagātības, kā arī tāda gudrība, kāda nav bijusi nevienam cilvēkam pēc viņa. Viņam bija simtiem sievu un piļu ar dārziem, ko apskauda daudzas karaļvalstis. Viņam bija pieejami labākie ēdieni un dzērieni, kā arī viņš varēja izklaidēties, kā vien gribēja. Viņš saka šajā grāmatā, ka ir sasniedzis un izmēģinājis pilnīgi visu, ko viņa sirds kāroja. Un tomēr, viņš raksturoja „dzīvi zem saules” (dzīve, kas tiek dzīvota ar domu, kas viss, kas pastāv, ir tikai tas, ko var apskatīt ar acīm un aptaustīt) ir niecība, tā ir bezjēdzīga. Kāpēc mūsu iekšienē ir šāda tukšuma izjūta? Jo Dievs mūs radīja kaut kam vairāk, kā tikai dzīvei uz šīs pasaules. Salamans ir teicis par Dievu, „Viņš arī mūžību licis cilvēka sirdī...” Dziļi sirdī katrs no mums saprot, ka šīs zemes dzīve un lietas, ko var redzēt un aptaustīt, nav viss, kas eksistē.
1. Mozus grāmatā, kas ir arī pirmā grāmata Bībelē, ir teikts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības (1. Mozus 1:26). Tas nozīmē, ka mēs līdzināmies Dievam vairāk kā mēs līdzināmies kam citam (jebkurai citai dzīvības formai). Šeit mēs arī uzzinām, ka pirms grēkā krišanas un tai sekojošā lāsta nākšanas pār zemi, sekojošas lietas bija patiesas: 1. Dievs radīja cilvēku kā sociālu būtni (1. Mozus 2:18-25), 2. Dievs deva cilvēkam darbu (1. Mozus 2:15), 3. Dievs bija sadraudzībā ar cilvēku (1. Mozus 3:8), 4. Dievs uzdeva cilvēkam pārvaldīt zemi (1. Mozus 1:26). Kāda gan ir šo lietu nozīme? Manuprāt, Dievs vēlējās, ka katra no šīm lietām sniegtu mums zināmu apmierinājumu un piepildījumu, bet visas šīs lietas (īpaši cilvēka sadraudzība ar Dievu) tika nelabvēlīgi ietekmētas cilvēka grēkā krišanas un tai sekojošā Dieva lāsta dēļ (1. Mozus 3).
Atklāsmes grāmatā, kas ir pēdējā grāmata Bībelē, Dievs atklāj, ka tad, kad būs pienācis šīs pasaules gals, Viņš iznīcinās šo zemi un debesis, kādas mēs tās pazīstam, un ievadīs jaunradīto zemi un debesis jaunā, mūžīgā eksistencē. Tad Viņš arī pilnībā atjaunos sadraudzību ar tiem cilvēkiem, kuri būs vēl šīs zemes dzīves laikā noticējuši Jēzum Kristum kā savam Glābējam. Neticīgie tiks tiesāti un iemesti mūžīgā uguns jūrā soda izciešanai (Atklāsmes grāmata 20:11-15). Grēka lāsts tiks lauzts, grēka vairs nebūs, kā arī bēdu, slimību, nāves un sāpju vairs nebūs (Atklāsmes grāmata 21:4). Ticīgie iemantos visas lietas; Dievs pats būs kopā ar viņiem, un tie būs Viņa dēli (Atklāsmes grāmata 21:7). Tātad, Dievs radīja cilvēku, lai būtu sadraudzībā ar viņu, bet cilvēks izvēlējās grēkot, tā salaužot šo sadraudzību; Dievs atjaunos šo sadraudzību pilnībā mūžībā ar tiem, kas tiks atzīti par tās cienīgiem (būs uzticējuši savu dzīvi Kristum). Tāpēc, nodzīvot dzīvi, sasniedzot visu, ko sirds vēlas, bet tad pavadīt mūžību atšķirtībā no Dieva un izciešot Viņa sodu par grēkiem, būtu diezgan muļķīgi, vai ne? Bet Dievs pats ir sagatavojis veidu, kādā ir iespējams ne tikai iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi debesīs, bet arī nodzīvot piepildītu un jēgpilnu dzīvi šeit, uz zemes (Lūkas ev. 23:43). Tātad, kā to izdarīt?
DZĪVES JĒGA ATJAUNOTA CAUR JĒZU KRISTU
Kā jau ir minēts augstāk, jēgas atrašana cilvēka dzīvē gan šeit, uz zemes, gan mūžībā, ir saistīta ar attiecību atjaunošanu ar Dievu, kuras izira, kad Ādams un Ieva izvēlējās grēkot. Tagad ir iespējams atjaunot attiecības ar Dievu, pateicoties Viņa Dēlam Jēzum Kristum (Apustuļu darbi 4:12, Jāņa ev. 14:6, Jāņa 1:12). Mūžīgo dzīvību cilvēks iegūst tad, kad tas nožēlo un novēršas no saviem grēkiem (negrib vairs turpināt grēkot, bet vēlas, lai Kristus viņu izmaina un izveido par jaunu radījumu) un sāk paļauties uz Jēzu Kristu kā savu Pestītāju un Glābēju (papildus informācijai apskati atbildi uz jautājumu „Kāds ir pestīšanas plāns?”).
Taču, īstā dzīves jēga nav tajā, ka cilvēks notic Jēzum kā savam Pestītājam. Īstā dzīves jēga ir sekot Kristum kā Viņa māceklim, mācīties no Viņa, pavadīt laiku kopā ar Viņu, lasot Bībeli, kā arī sarunājoties ar Viņu lūgšanā, un dzīvot paklausībā Viņam un Viņa norādījumiem. Ja tu esi neticīgs vai arī tikai nesen esi noticējis Jēzum, tu varbūt nevari saprast, kas gan šādā dzīvesveidā var būt interesants vai piepildījumu sniedzošs, bet, lūdzu, turpini lasīt tālāk. Jēzus ir teicis šādas lietas:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja ev. 11:28-30) „Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa ev. 10:10) „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja ev. 16:24-25) „Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas.” (Psalmi 37:4)
Tas, par ko runā visi šie panti, ir, ka mums ir izvēle. Mēs varam izvēlēties turpināt censties pārvaldīt paši savas dzīves (un tā rezultātā nodzīvot tukšu un nepiepildītu dzīvi), vai arī no sirds meklēt Dievu un Viņa gribu mūsu dzīvei, ļaut Viņam to vadīt (kas nozīmē, ka mēs varēsim izbaudīt savu dzīvi pilnībā, mūsu sirds ilgas tiks piepildītas un mēs jutīsim apmierinājumu un piepildījumu). Tas ir tā, jo mūsu Radītājs mīl mūs un vēlas priekš mums to labāko (ne vienmēr varbūt vieglu dzīvi, bet toties piepildītu).
Nobeigumā, es vēlos pastāstīt jums kādu līdzību, ko es reiz dzirdēju no sava drauga mācītāja. Ja tu esi sporta fans un vēlies noskatīties kādu spēli klātienē, tev ir vairākas iespējas. Par mazu naudas summu tu vari nopirkt lētas biļetes stadiona augšējās rindās, vai arī, samaksājot daudz naudas, tu vari sēdēt lejā, tuvu pie spēles epicentra. Tāpat ir arī kristīgajā dzīvē. Dieva darbu un vadības piedzīvošana „uz savas ādas” nav priekš svētdienas kristiešiem. Viņi nav samaksājuši pietiekamu cenu. Tā ir priekš patiesiem Kristus mācekļiem, kas ir beiguši dzīties pēc savu vēlmju apmierināšanas un ir pilnībā nodevušies Kristus vadībai, Viņa plāna piepildīšanai savā dzīvē. Viņi ir samaksājuši pilnu cenu (viņi ir pilnīgi nodevušies Kristum un Viņa gribai); viņi izbauda dzīvi pilnībā, un viņiem nav ko nožēlot ne attiecībā pret sevi, ne pret saviem līdzcilvēkiem, ne pret savu Radītāju. Vai tu esi samaksājis pilnu cenu? Vai tu vēlies to darīt? Ja tas ir tā, tad tu nekad vairs nejutīsies tā, it kā tavai dzīvei nav jēgas.
Uzgaaaju loti labu adresi- es jau biju gatava kaadam zvaniiit un paciikstet!
Kāda ir dzīves jēga?
Jautājums: Kāda ir dzīves jēga?
Atbilde: Kāda ir dzīves jēga? Kā es varu atrast savai dzīvei mērķi, piepildījumu un gandarījumu? Vai man izdosies dzīvē paveikt ko nozīmīgu un paliekošu? Neskaitāmi cilvēki nebeidz domāt par to, kāds ir viņu dzīves mērķis. Tie pārdomā savu dzīvi, un brīnās, kāpēc viņu attiecības ar citiem cilvēkiem ir izirušas un kāpēc viņi jūtas tik tukši, lai gan ir sasnieguši to, ko bija nosprauduši sev par mērķi. Kādam beisbola spēlētājam, kurš ir iekļuvis arī Beisbola Slavas Zālē, reiz vaicāja, kas ir tas, ko viņš vēlētos, lai kāds viņam būtu pateicis, pirms viņš sāka spēlēt beisbolu. Viņš atbildēja: „Es vēlos, ka man kāds būtu jau sākumā pateicis, ka tad, kad tu sasniedz virsotni, tu saproti, ka tur nekā nav.” Diezgan bieži tikai pēc vairākiem izniekotiem gadiem atklājas tas, ka aiz nospraustajiem mērķiem slēpjas tukšums.
Mūsdienu humānistiskajā sabiedrībā cilvēki dzenas pēc daudzām lietām, nosprauž sev dažādus mērķus, jo cer, ka tajos viņi atradīs dzīves jēgu un piepildījumu. Dažas no tām lietām, pēc kā cilvēki dzenas, ir veiksme biznesā, labklājība, labas attiecības, sekss, izklaide un palīdzēšana citiem, utt. Bet daudzi cilvēki ir apliecinājuši to, ka tad, kad viņi bija sasnieguši savus mērķus, kad viņiem bija labklājība, attiecības un dažādas baudas, viņi joprojām jutās tukši iekšienē, it kā tur būtu kāds caurums, ko nevar ne ar ko aizpildīt.
Bībelē ir grāmata, ko sauc Salamans Mācītājs, un tās autors runā tieši par šo izjūtu: „Niecība, niecība, viss ir niecība!” Šim cilvēkam piederēja neizmērojamas bagātības, kā arī tāda gudrība, kāda nav bijusi nevienam cilvēkam pēc viņa. Viņam bija simtiem sievu un piļu ar dārziem, ko apskauda daudzas karaļvalstis. Viņam bija pieejami labākie ēdieni un dzērieni, kā arī viņš varēja izklaidēties, kā vien gribēja. Viņš saka šajā grāmatā, ka ir sasniedzis un izmēģinājis pilnīgi visu, ko viņa sirds kāroja. Un tomēr, viņš raksturoja „dzīvi zem saules” (dzīve, kas tiek dzīvota ar domu, kas viss, kas pastāv, ir tikai tas, ko var apskatīt ar acīm un aptaustīt) ir niecība, tā ir bezjēdzīga. Kāpēc mūsu iekšienē ir šāda tukšuma izjūta? Jo Dievs mūs radīja kaut kam vairāk, kā tikai dzīvei uz šīs pasaules. Salamans ir teicis par Dievu, „Viņš arī mūžību licis cilvēka sirdī...” Dziļi sirdī katrs no mums saprot, ka šīs zemes dzīve un lietas, ko var redzēt un aptaustīt, nav viss, kas eksistē.
1. Mozus grāmatā, kas ir arī pirmā grāmata Bībelē, ir teikts, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības (1. Mozus 1:26). Tas nozīmē, ka mēs līdzināmies Dievam vairāk kā mēs līdzināmies kam citam (jebkurai citai dzīvības formai). Šeit mēs arī uzzinām, ka pirms grēkā krišanas un tai sekojošā lāsta nākšanas pār zemi, sekojošas lietas bija patiesas: 1. Dievs radīja cilvēku kā sociālu būtni (1. Mozus 2:18-25), 2. Dievs deva cilvēkam darbu (1. Mozus 2:15), 3. Dievs bija sadraudzībā ar cilvēku (1. Mozus 3:8), 4. Dievs uzdeva cilvēkam pārvaldīt zemi (1. Mozus 1:26). Kāda gan ir šo lietu nozīme? Manuprāt, Dievs vēlējās, ka katra no šīm lietām sniegtu mums zināmu apmierinājumu un piepildījumu, bet visas šīs lietas (īpaši cilvēka sadraudzība ar Dievu) tika nelabvēlīgi ietekmētas cilvēka grēkā krišanas un tai sekojošā Dieva lāsta dēļ (1. Mozus 3).
Atklāsmes grāmatā, kas ir pēdējā grāmata Bībelē, Dievs atklāj, ka tad, kad būs pienācis šīs pasaules gals, Viņš iznīcinās šo zemi un debesis, kādas mēs tās pazīstam, un ievadīs jaunradīto zemi un debesis jaunā, mūžīgā eksistencē. Tad Viņš arī pilnībā atjaunos sadraudzību ar tiem cilvēkiem, kuri būs vēl šīs zemes dzīves laikā noticējuši Jēzum Kristum kā savam Glābējam. Neticīgie tiks tiesāti un iemesti mūžīgā uguns jūrā soda izciešanai (Atklāsmes grāmata 20:11-15). Grēka lāsts tiks lauzts, grēka vairs nebūs, kā arī bēdu, slimību, nāves un sāpju vairs nebūs (Atklāsmes grāmata 21:4). Ticīgie iemantos visas lietas; Dievs pats būs kopā ar viņiem, un tie būs Viņa dēli (Atklāsmes grāmata 21:7). Tātad, Dievs radīja cilvēku, lai būtu sadraudzībā ar viņu, bet cilvēks izvēlējās grēkot, tā salaužot šo sadraudzību; Dievs atjaunos šo sadraudzību pilnībā mūžībā ar tiem, kas tiks atzīti par tās cienīgiem (būs uzticējuši savu dzīvi Kristum). Tāpēc, nodzīvot dzīvi, sasniedzot visu, ko sirds vēlas, bet tad pavadīt mūžību atšķirtībā no Dieva un izciešot Viņa sodu par grēkiem, būtu diezgan muļķīgi, vai ne? Bet Dievs pats ir sagatavojis veidu, kādā ir iespējams ne tikai iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvi debesīs, bet arī nodzīvot piepildītu un jēgpilnu dzīvi šeit, uz zemes (Lūkas ev. 23:43). Tātad, kā to izdarīt?
DZĪVES JĒGA ATJAUNOTA CAUR JĒZU KRISTU
Kā jau ir minēts augstāk, jēgas atrašana cilvēka dzīvē gan šeit, uz zemes, gan mūžībā, ir saistīta ar attiecību atjaunošanu ar Dievu, kuras izira, kad Ādams un Ieva izvēlējās grēkot. Tagad ir iespējams atjaunot attiecības ar Dievu, pateicoties Viņa Dēlam Jēzum Kristum (Apustuļu darbi 4:12, Jāņa ev. 14:6, Jāņa 1:12). Mūžīgo dzīvību cilvēks iegūst tad, kad tas nožēlo un novēršas no saviem grēkiem (negrib vairs turpināt grēkot, bet vēlas, lai Kristus viņu izmaina un izveido par jaunu radījumu) un sāk paļauties uz Jēzu Kristu kā savu Pestītāju un Glābēju (papildus informācijai apskati atbildi uz jautājumu „Kāds ir pestīšanas plāns?”).
Taču, īstā dzīves jēga nav tajā, ka cilvēks notic Jēzum kā savam Pestītājam. Īstā dzīves jēga ir sekot Kristum kā Viņa māceklim, mācīties no Viņa, pavadīt laiku kopā ar Viņu, lasot Bībeli, kā arī sarunājoties ar Viņu lūgšanā, un dzīvot paklausībā Viņam un Viņa norādījumiem. Ja tu esi neticīgs vai arī tikai nesen esi noticējis Jēzum, tu varbūt nevari saprast, kas gan šādā dzīvesveidā var būt interesants vai piepildījumu sniedzošs, bet, lūdzu, turpini lasīt tālāk. Jēzus ir teicis šādas lietas:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja ev. 11:28-30) „Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jāņa ev. 10:10) „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.” (Mateja ev. 16:24-25) „Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas.” (Psalmi 37:4)
Tas, par ko runā visi šie panti, ir, ka mums ir izvēle. Mēs varam izvēlēties turpināt censties pārvaldīt paši savas dzīves (un tā rezultātā nodzīvot tukšu un nepiepildītu dzīvi), vai arī no sirds meklēt Dievu un Viņa gribu mūsu dzīvei, ļaut Viņam to vadīt (kas nozīmē, ka mēs varēsim izbaudīt savu dzīvi pilnībā, mūsu sirds ilgas tiks piepildītas un mēs jutīsim apmierinājumu un piepildījumu). Tas ir tā, jo mūsu Radītājs mīl mūs un vēlas priekš mums to labāko (ne vienmēr varbūt vieglu dzīvi, bet toties piepildītu).
Nobeigumā, es vēlos pastāstīt jums kādu līdzību, ko es reiz dzirdēju no sava drauga mācītāja. Ja tu esi sporta fans un vēlies noskatīties kādu spēli klātienē, tev ir vairākas iespējas. Par mazu naudas summu tu vari nopirkt lētas biļetes stadiona augšējās rindās, vai arī, samaksājot daudz naudas, tu vari sēdēt lejā, tuvu pie spēles epicentra. Tāpat ir arī kristīgajā dzīvē. Dieva darbu un vadības piedzīvošana „uz savas ādas” nav priekš svētdienas kristiešiem. Viņi nav samaksājuši pietiekamu cenu. Tā ir priekš patiesiem Kristus mācekļiem, kas ir beiguši dzīties pēc savu vēlmju apmierināšanas un ir pilnībā nodevušies Kristus vadībai, Viņa plāna piepildīšanai savā dzīvē. Viņi ir samaksājuši pilnu cenu (viņi ir pilnīgi nodevušies Kristum un Viņa gribai); viņi izbauda dzīvi pilnībā, un viņiem nav ko nožēlot ne attiecībā pret sevi, ne pret saviem līdzcilvēkiem, ne pret savu Radītāju. Vai tu esi samaksājis pilnu cenu? Vai tu vēlies to darīt? Ja tas ir tā, tad tu nekad vairs nejutīsies tā, it kā tavai dzīvei nav jēgas.
Abonēt:
Komentāri (Atom)