"Porta Fidei" - pāvesta Apustuliskā vēstule, ar kuru tiek izsludināts Ticības gads
15:04, 09.10.2012.
2. Kopš mana Pētera kalpojuma sākuma esmu atgādinājis nepieciešamību no jauna atklāt ticības ceļu, lai arvien skaidrāk izgaismotu prieku par tikšanos ar Kristu un atjaunotu entuziasmu. Pontifikāta iesākuma Svētās Mises homīlijā teicu: „Baznīcai kopumā un tās ganiem līdzīgi Kristum ir jādodas ceļā, lai vestu cilvēkus no tuksneša uz dzīvības vietu, pretī draudzībai ar Dieva Dēlu, pretī tam, kurš dāvā dzīvību tās pārpilnībā"1. Visai bieži kristieši ir vairāk norūpējušies par savas darbības sociālajām, kultūras un politiskajām sekām, turpinot uzskatīt ticību par pašsaprotamu pieņēmumu dzīvei sabiedrībā. Patiesībā šis pieņēmums vairs nebūt nav tik pašsaprotams un bieži vien tiek atklāti noliegts2. Pagātnē bija iespējams atpazīt kopēju kultūras satvaru, kas ar savu pievērstību ticības saturam un tās iedvesmotajām vērtībām tika vispāratzīts. Šodien, šķiet, ka lielā sabiedrības daļā tas vairs tā nav, jo dziļa ticības krīze ir skārusi daudzus cilvēkus.
3. Mēs nevaram samierināties, ka sāls zaudē garšu un gaisma tiek turēta apslēpta (sal. Mt 5,13-16). Arī šodien cilvēki līdzīgi samariešu sievietei joprojām izjūt vajadzību doties pie akas, lai dzirdētu Jēzu, kurš aicina ticēt uz Viņu un tiekties pie dzīvā ūdens avota, kas verd Viņā (sal. Jņ 4,14). Mums no jauna jāatklāj bauda baroties ar Dieva Vārdu, ko Baznīca uzticīgi nodod tālāk, un ar dzīvības maizi, kas dota par uzturu Viņa mācekļiem (sal. Jņ 6,51). Īstenībā Jēzus mācība šodien atskan tikpat spēcīgi: „Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai." (Jņ 6,27) Viņa klausītāju uzdotais jautājums ir arī mūsu jautājums šodien: „Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?" (Jņ 6,28) Mums ir zināma Jēzus atbilde: „Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis." (Jņ 6,29) Tātad, ticēt uz Jēzu Kristu ir ceļš, kuru mērojot pilnīgā veidā sasniedzama pestīšana.
4. Tā visa gaismā esmu nolēmis izsludināt Ticības gadu. Tas iesāksies 2012. gada 11. oktobrī, Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadadienā, un noslēgsies Mūsu Kunga Jēzus Kristus - Vispasaules Karaļa lielajos svētkos 2013. gada 24. novembrī. 2012. gada 11. oktobrī aprit divdesmit gadi kopš Katoliskās Baznīcas Katehisma publicēšanas; tas ir teksts, ko ir apstiprinājis mans priekšgājējs, svētīgais pāvests Jānis Pāvils II3, lai visiem ticīgajiem parādītu ticības spēku un skaistumu. Šo dokumentu - patiesu Vatikāna II Koncila augli - kā katehēzes instrumentu4 vēlējās 1985. gada ārkārtējā Bīskapu Sinode, un tas tika īstenots, sadarbojoties visam Katoliskās Baznīcas episkopātam. Turklāt Bīskapu Sinodes ģenerālā asambleja, ko esmu sasaucis 2012. gada oktobrī, ir veltīta tēmai „Jaunā evaņģelizācija kristīgās ticības tālāknodošanai". Tā būs laba iespēja ievadīt visu Baznīcu īpašā pārdomu un ticības jaunatklāšanas laikā. Šī nav pirmā reize, kad Baznīca tiek aicināta svinēt Ticības gadu. Mans godājamais priekšgājējs, Dieva kalps Pāvils VI to bija izsludinājis 1967. gadā, lai svinētu 19. gadsimtu atceri apustuļu Pētera un Pāvila moceklības augstākajai liecībai. Viņš to bija iecerējis kā svinīgu brīdi, lai visā Baznīcā notiktu „autentiska un sirsnīga tās pašas ticības apliecināšana"; turklāt pāvests Pāvils VI vēlējās, lai tā tiktu apstiprināta „individuālā un kolektīvā, brīvā un apzinīgā, iekšējā un ārējā, pazemīgā un vaļsirdīgā" veidā5. Viņš domāja, ka šādā veidā visa Baznīca varētu atgriezties pie „precīzas savas ticības apziņas, lai to atdzīvinātu, šķīstītu, stiprinātu, apliecinātu"6. Lielās nekārtības, kas risinājās tajā gadā, skaidrāk parādīja nepieciešamību pēc šādām svinībām. Tās noslēdzās ar Dieva Tautas ticības apliecinājumu7, liecinot, ka būtiskais saturs, kas gadsimtiem veido visu ticīgo mantojumu, ir jāstiprina, jāizprot un jāpadziļina arvien jaunā veidā ar mērķi sniegt konsekventu liecību no pagātnes atšķirīgajos vēsturiskajos apstākļos.
5. Dažos aspektos mans godājamais priekšgājējs uzlūkoja šo Gadu kā „pēckoncila konsekvenci un nepieciešamību"8, skaidri apzinādamies tālaika grūtības, jo īpaši attiecībā uz patiesās ticības apliecināšanu un pareizu interpretāciju. Uzskatu, ka Ticības gada izsludināšana Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadskārtā var būt piemērots brīdis, lai izprastu, ka Koncila tēvu mantojumā atstātie teksti, svētīgā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „nezaudē savu vērtību, nedz spožumu. Nepieciešams, lai tie tiktu lasīti piemērotā veidā, lai tiktu iepazīti un uzņemti kā kvalificēti un normatīvi Maģistērija teksti Baznīcas Tradīcijas iekšienē... Vairāk nekā jebkad jūtu nepieciešamību norādīt uz Koncilu kā lielu žēlastību, ko Baznīca ir saņēmusi XX gadsimtā: tajā mums ir sniegts drošs kompass, lai orientētos, uzsākot gaitas jaunajā gadsimtā"9. Arī es vēlos stingri uzsvērt to, ko teicu par Koncilu dažus mēnešus pēc savas izvēlēšanas par Pētera pēcteci: „ja mēs to skaidrojam un pildām pareizas hermeneitikas vadīti, tad tas var būt un kļūt aizvien lielāks spēks vienmēr nepieciešamajā Baznīcas atjaunotnē"10.
6. Baznīcas atjaunotne notiek arī, pateicoties ticīgo dzīves sniegtajai liecībai: ar savu eksistenci pasaulē kristieši ir aicināti likt atmirdzēt patiesības Vārdam, ko Kungs Jēzus ir atstājis. Tieši Koncils dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium konstatēja: „Kamēr Kristus, ‘svēts, nevainīgs, bez traipa' (Ebr 7, 26), grēka nepazinis (sal. 2 Kor 5, 21), ir nācis vienīgi, lai izpirktu tautas grēkus (sal. Ebr 2, 17), Baznīca turpretim sevī ietver grēciniekus un, būdama svēta, tā vienlaikus ir aicināta šķīstīties un nemitīgi cenšas gandarīt un atjaunoties. Baznīca ‘turpina savu svētceļojumu pasaules vajāšanu vidū, Dieva žēlastību atbalstīta', sludinot Kunga krustu un nāvi līdz Viņa atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26). Baznīcu stiprina augšāmceltā Kristus spēks, lai tā pacietīgi un ar mīlestību varētu pārvarēt gan iekšējos, gan ārējos spaidus un grūtības un uzticīgi paust pasaulei pagaidām vēl aizēnoto Kunga noslēpumu līdz dienai, kad beidzot tas atklāsies pilnīgā gaismā"11.
Šādā perspektīvā Ticības gads ir uzaicinājums uz autentisku un atjaunotu atgriešanos pie Kunga, vienīgā pasaules Glābēja. Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā Dievs pilnībā ir atklājis Mīlestību, kas glābj un aicina cilvēkus uz dzīves pārveidošanu caur grēku piedošanu (sal. Apd 5,31). Saskaņā ar apustuli Pāvilu, šī Mīlestība ievada cilvēku jaunā dzīvē: „Kristībā mēs līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē." (Rom 6,4) Caur ticību šī jaunā dzīve veido visu cilvēcisko eksistenci atbilstoši augšāmcelšanās jaunajai realitātei. Tik lielā mērā, cik cilvēks ir atvērts un spēj brīvi sadarboties, viņa domas un jūtas, mentalitāte un uzvedība lēnām tiek šķīstīta šajā ceļā, kas pilnībā nenoslēdzas šīs dzīves laikā. „Ticība, kas kļūst darbīga, pateicoties mīlestībai" (Gal 5,6), kļūst par jaunu inteliģences un darbības kritēriju, kas izmaina visu cilvēka dzīvi (sal. Rom 12,2; Kol 3,9-10; Ef 4,20-29; 2 Kor 5,17).
7. „Caritas Christi urget nos" (2 Kor 5,14): Kristus mīlestība ir tā, kas piepilda mūsu sirdis un liek evaņģelizēt. Šodien tāpat kā toreiz Viņš mūs sūta pasaules ceļos sludināt Evaņģēliju visām zemes tautām (sal. Mt 28,19). Ar savu mīlestību Jēzus Kristus pievelk pie sevis katras paaudzes cilvēkus: katrā laikā Viņš sasauc Baznīcu, uzticot tai Evaņģēlija sludināšanu ar bausli, kas katrreiz ir jauns. Tādēļ arī šodien ir nepieciešama daudz pārliecinošāka Baznīcas iesaistīšanās jaunās evaņģelizācijas labā, lai jaunatklātu prieku ticībā un no jauna atrastu entuziasmu ticības tālāknodošanai. Dienu no dienas no jauna atklājot Dieva mīlestību, ticīgo misionārais pienākums iegūst nezūdošu jaudu un spēku. Patiešām, ticība pieaug, kad tā tiek izdzīvota kā saņemtās mīlestības pieredze un kad tiek tālāknodota kā žēlastības un prieka pieredze.
Tā mūs dara auglīgus, jo paplašina sirdis cerībā un dara spējīgus sniegt auglīgu liecību: tā atver sirdis un prātus tiem, kas klausās, lai viņi uzņemtu Kunga aicinājumu piekrist viņa Vārdam, lai kļūtu par viņa mācekļiem. Ticīgie, saka svētais Augustīns, „nostiprinās ticot"12. Svētajam Hiponas bīskapam bija labs pamatojums, lai tā teiktu. Kā zinām, viņa dzīve bija nepārtraukts ticības skaistuma meklējums, līdz brīdim, kurā viņa sirds nerada atdusu Dievā13. Viņa daudzie darbi, kuros tiek skaidrotas ticības patiesības un cik svarīgi ir ticēt, līdz pat mūsu dienām paliek kā nesalīdzināmas bagātības mantojums. Tie joprojām palīdz daudziem cilvēkiem Dieva meklējumos atrast īsto ceļu, lai nonāktu līdz „ticības durvīm". Tātad, vienīgi ticot, ticība aug un nostiprinās; nav citas iespējas, lai iegūtu pārliecību par savu dzīvi, kā vien aizmirst sevi, aizvien vairāk ieliekot sevi mīlestības rokās, kas nemitīgi pieaug, jo tās sākums ir Dievā.
8. Šīs īpašās gadadienas sakarā vēlos aicināt brāļus bīskapa kalpojumā visā pasaulē, lai tie vienotos ar Pētera pēcteci garīgās žēlastības laikā, ko Kungs dāvā, lai atcerētos augstvērtīgo ticības dāvanu. Vēlamies svinēt šo Gadu cienīgi un auglīgi. Pārdomām par ticību ir jāpieaug spēkā, lai palīdzētu visiem Kristumticīgajiem iegūt apzinātāku un dedzīgāku uzticību Evaņģēlijam, jo īpaši dziļo pārmaiņu laikā, kādu šobrīd izdzīvo cilvēce. Tā ir mūsu izdevība apliecināt ticību uz Augšāmcelto Kungu mūsu katedrālēs un visas pasaules baznīcās; mūsu mājās un mūsu ģimenēs, lai ikviens sajūt stipru vajadzību labāk pazīt un nākamajām paaudzēm tālāknodot ticību, kas pastāv vienmēr. Reliģiozās un draudžu kopienas, kā arī visas ekleziālās struktūras - gan vecās, gan jaunās - šajā Gadā atradīs veidu, lai publiski apliecinātu Credo.
9. Vēlamies, lai šis Gads katrā ticīgajā uzmodina ilgas apliecināt ticību pilnīgi un ar atjaunotu pārliecību, ar paļāvību un cerību. Tā būs laba iespēja pastiprināt ticības svinēšanu liturģijā, jo īpaši, Euharistijā, kas ir „virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un, vienlaicīgi, avots, no kura izplūst viss viņas spēks"14. Vienlaikus ceram, ka ticīgo dzīves liecība pieaugs tās ticamībā. No jauna atklāt apliecinātās, svinētās, dzīvotās un lūgtās ticības saturu15 un pārdomāt pašu ticības aktu - lūk, uzdevums, kas katram ticīgajam jāpadara par savu, sevišķi šajā Gadā.
Ne velti pirmo gadsimtu kristiešiem bija jāmācās no galvas Credo. Tā bija viņu ikdienas lūgšana, lai neaizmirstu pienākumus, ko tie ir uzņēmušies Kristībā. Svētais Augustīns par to runā nozīmē bagātos vārdos Homīlijā par redditio symboli, ticības apliecinājuma uzticēšanu: „Svētā noslēpuma simbols, ko kopīgi esat saņēmuši un ko šodien katrs no jums atdeva, ir droši būvēta mātes Baznīcas ticība virs stabila pamata, kas ir Kristus Kungs... "Tātad, jūs to esat saņēmuši un atdevuši, tomēr sirdī un prātā tas vienmēr jāpatur klātesošs, jums tas jāatkārto jūsu guļvietās, jāpārdomā laukumos un nav jāaizmirst maltīšu laikā: un arī tad, kad miesā guļat, jums ar sirdi tajā jābūt nomodā.16"
10. Šajā brīdī vēlos iezīmēt virzienu, kas palīdzēs daudz dziļākā veidā ne vien izprast ticības saturu, bet arī aktu, kurā mēs brīvi izšķiramies sevi pilnībā uzticēt Dievam. Tiešām, pastāv dziļa vienība starp aktu, ar kuru tic, un saturu, kuram piekrītam. Apustulis Pāvils ļauj ienākt šīs realitātes iekšienē, rakstot: „Ar sirdi tic... un ar muti apliecina." (Rom 10,10) Sirds norāda, ka pirmais akts, ar kuru nonāk pie ticības, ir Dieva dāvana un žēlastības darbība, kas norisinās un pārveido personu līdz pat dzīlēm.
Šajā ziņā sevišķi izteiksmīgs ir Lidijas piemērs. Svētais Lūka vēstī, ka Pāvils, atrodoties Filipos, gāja sabatā sludināt Evaņģēliju dažām sievietēm; starp tām bija Lidija, un „Kungs atvēra viņas sirdi, lai piekristu Pāvila vārdiem" (Apd 16,14). Šajā izteikumā ir ietverta svarīga nozīme. Svētais Lūka māca, ka ticības satura zināšana nav pietiekama, ja sirdi - personas patieso svētvietu - nav atvērusi žēlastība, kas dāvā acis, lai ielūkotos dziļumos un izprastu, ka pasludinātais ir Dieva Vārds.
Savukārt apliecināt ar muti nozīmē, ka ticība paredz publisku liecību un iesaistīšanos. Kristietim nekad nevajadzētu uzskatīt ticību par privātu lietu. Ticība nozīmē izlemt būt ar Kungu, lai dzīvotu ar Viņu. Un šis „būt ar Viņu" ved pie izpratnes par ticības iemesliem. Tieši tāpēc, ka ticība ir brīva darbība, tā pieprasa sociālu atbildību par ticības saturu. Vasarsvētku dienā Baznīca acīmredzami parāda šo ticības un bezbailīgas savas ticības sludināšanas ikvienam cilvēkam publisko dimensiju. Tā ir Svētā Gara dāvana, kas dara spējīgus misijai un stiprina mūsu liecību, padarot to vaļsirdīgu un drosmīgu.
Pati ticības apliecināšana ir vienlaikus personisks un komunitārs akts. Tieši Baznīca ir pirmais ticības subjekts. Kristiešu kopienas ticībā katrs cilvēks saņem Kristību - iedarbīgu zīmi iekļaušanai ticīgo tautā, lai iegūtu pestīšanu. Kā apliecina Katoliskās Baznīcas Katehisms: „'Es ticu': ar šiem vārdiem katrs ticīgais, īpaši Kristības brīdī, personiski apliecina Baznīcas ticību. ‘Mēs ticam': ar šiem vārdiem bīskapi, sapulcējušies koncilā, vai, vēl plašāk - ticīgo liturģiskā svētsapulce apliecina Baznīcas ticību. ‘Es ticu': tādā veidā arī Baznīca, mūsu Māte, atbild Dievam ar savu ticību un mums māca teikt: ‘Es ticu', 'mēs ticam'"17.
Skaidrs, ka ticības satura zināšana ir būtiska, lai personiski piekristu, proti, lai ar prātu un gribu stingri pieturētos pie tā, ko piedāvā Baznīca. Ticības pazīšana ievada Dieva atklātā noslēpuma pilnībā. Līdz ar to piekrišana sevī paredz, ka ticot brīvi tiek pieņemts viss ticības noslēpums, jo tā patiesīguma garants ir pats Dievs, kas sevi atklāj un ļauj pazīt savu mīlestības noslēpumu18.
No otras puses mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu kultūras kontekstā daudzi cilvēki, lai gan neatpazīst sevī ticības dāvanu, tomēr patiesi meklē galīgo jēgu un patiesību par savu eksistenci pasaulē. Šie meklējumi ir autentiska „preambula" ticībai, jo vada cilvēkus pa ceļu, kas ved pie Dieva noslēpuma. Patiesībā arī cilvēka prātā ir iekšēja prasība „pēc tā, kas ir derīgs un paliek vienmēr"19. Šāda prasība veido paliekošu, cilvēka sirdī neizdzēšami ierakstītu mudinājumu doties ceļā, lai atrastu To, kuru mēs nemeklētu, ja vien Viņš jau nebūtu izgājis mums pretī20. Tieši uz šo satikšanos aicina un pilnībā atver ticība.
11. Katoliskās Baznīcas Katehismā ikviens var rast vērtīgu un neaizstājamu palīglīdzekli, lai piekļūtu ticības satura sistemātiskām zināšanām. Tas ir viens no svarīgākajiem Vatikāna II Koncila augļiem. Apustuliskajā konstitūcijā Fidei depositum, kas apzināti tika parakstīta Vatikāna II Koncila atklāšanas trīsdesmitajā gadskārtā, svētīgais Jānis Pāvils II rakstīja: „Šis Katehisms dos ļoti nozīmīgu ieguldījumu visas Baznīcas dzīves atjaunotnes darbā... Es to atzīstu kā derīgu un atļautu instrumentu, lai kalpotu Baznīcas kopībai, un kā drošu normu ticības mācīšanā." 21
Tieši šajā nozīmē Ticības gadam būs jāpauž kopīga apņemšanās, lai no jauna atklātu un apgūtu ticības fundamentālo saturu, kas rod savu organisko un sistemātisko sintēzi Katoliskās Baznīcas katehismā. Šādi, patiesībā, parādās mācības bagātība, kādu Baznīca ir uzņēmusi, saglabājusi un dāvājusi savā divtūkstoš gadu vēsturē. No Svētajiem Rakstiem līdz Baznīcas tēviem, no teoloģijas skolotājiem līdz svētajiem cauri gadsimtiem Katehisms piedāvā paliekošu dokumentu par daudzajiem veidiem, kādos Baznīca ir pārdomājusi ticību un sekmējusi attīstību doktrīnā, lai ticīgajiem dāvātu drošību viņu ticības dzīvē.
Katoliskās Baznīcas Katehisma struktūra izseko ticības attīstībai, pievēršoties ikdienas dzīves lielajām tēmām. Lappuse pēc lappuses atklāj, ka tas, kas tiek piedāvāts, nav vienkārši teorija, bet sastapšanās ar Personu, kas mājo Baznīcā. Ticības apliecinājumam seko sakramentālās dzīves izklāsts, kurā Kristus ir klātesošs, darbīgs un turpina veidot savu Baznīcu. Bez liturģijas un Sakramentiem ticības apliecinājumam nebūtu iedarbīguma, jo iztrūktu žēlastība, kas uztur kristiešu liecību. Tāpat arī Katehisma mācība par morālisko dzīvi gūst nozīmes pilnību, ja tiek skatīta saistībā ar ticību, liturģiju un lūgšanu.
12. Tāpēc Katoliskās Baznīcas Katehisms šajā Gadā varēs būt par instrumentu patiesam ticības atbalstam, jo īpaši tiem, kuriem rūp kristiešu formācija, kas ir tik izšķiroša mūsu kultūras kontekstā. Tādēļ esmu aicinājis Ticības doktrīnas kongregāciju, sadarbībā ar atbildīgajiem Svētā Krēsla dikastērijiem, sastādīt Notu, kurā Baznīcai un ticīgajiem tiks piedāvāti daži norādījumi, kā visiedarbīgākajā un visatbilstošākajā veidā dzīvot šo Ticības gadu, kalpojot ticībai un evaņģelizācijai.
Zinām, ka ticība vairāk nekā iepriekš ir pakļauta virknei jautājumu, kuri izriet no pārmaiņām mentalitātē, kas, jo īpaši šodien, reducē racionāli pārliecinošo līdz zinātniskiem un tehniskiem sasniegumiem. Tomēr Baznīca nekad nav baidījusies rādīt, ka starp ticību un autentisku zinātni nevar būt nekāds konflikts, jo abas, arī ja mēro atšķirīgus ceļus, tiecas pēc patiesības22.
13. Šī Gada gaitā būs izšķiroši no jauna caurlūkot mūsu ticības vēsturi, kurā iezīmējas neizmērojamais svētuma un grēka saauduma noslēpums. Pirmais izceļ lielo ieguldījumu, ko vīrieši un sievietes ar savas dzīves liecību ir snieguši kopienas izaugsmei un attīstībai, bet otrajam ikvienā ir jāizraisa godīgu un pastāvīgu atgriešanās darbu, lai piedzīvotu visiem pretimnākošā Tēva žēlsirdību.
Šajā laikā nenovērsīsim skatienu no Jēzus Kristus, „mūsu ticības aizsācēja un piepildītāja" (Ebr 12,2): Viņā rod piepildījumu visas cilvēciskās sirds pūles un ilgas. Mīlestības prieks, atbilde ciešanu un sāpju drāmai, piedošanas spēks saņemtā uzbrukuma priekšā un dzīvības uzvara pār nāves tukšumu - viss rod piepildījumu Cilvēktapšanas noslēpumā, Viņa kļūšanā par cilvēku, Viņa līdzdalībā mūsu cilvēciskajā vājumā, lai to pārveidotu Augšāmcelšanās spēkā. Viņā, kurš ir miris un augšāmcēlies mūsu pestīšanas labā, pilnībā tiek izgaismoti ticības piemēri, kas ir iezīmējuši šos mūsu pestīšanas vēstures divus tūkstošus gadu.
Ticībā Marija uzņēma eņģeļa vārdu un ieticēja pasludinājumam, ka kļūs Dieva Māte savas veltīšanās paklausībā (sal. Lk 1,38). Apmeklējot Elizabeti, viņa teica savu slavas dziesmu Visaugstajam par brīnumveikumiem, ko Viņš darīja tajos, kas uz Viņu paļaujas (sal. Lk 1,46-55). Ar prieku un trīsām viņa deva gaismu savam vienīgajam Dēlam, saglabājot neskartu jaunavību (sal. Lk 2,6-7). Paļāvībā uz Jāzepu, savu līgavaini, viņa nesa Jēzu uz Ēģipti, lai to glābtu no Hēroda vajāšanām (sal. Mt 2,13-15). Ar tādu pašu ticību viņa sekoja Kungam Viņa sludināšanā un palika ar Viņu pat uz Golgatas (sal. Jņ 19,25-27). Ticībā Marija nobaudīja Jēzus augšāmcelšanās augļus un, saglabājot visu savā sirdī (sal. Lk 2,19.51), tos tālāknodeva tiem divpadsmit, kas bija ar viņu vienkopus augšistabā, lai saņemtu Svēto Garu (sal. Apd 1,14; 2,1-4).
Ticībā apustuļi atstāja visu, lai sekotu Skolotājam (sal. Mk 10,28). Viņi ieticēja vārdiem, ar kuriem Viņš sludināja sevī īstenoto un klātesošo Dieva Valstību (sal. Lk 11,20). Tie veidoja dzīves kopību ar Jēzu, kas viņus mācīja, atstājot tiem jaunu dzīves kārtību, kas pēc Viņa nāves apustuļus darītu atpazīstamus kā Jēzus mācekļus (sal. Jņ 13,34-35). Ticībā viņi devās visā pasaulē, sekojot pavēlei nest Evaņģēliju katrai radībai (sal. Mk 16,15), un bez jebkādām bailēm sludināja visiem augšāmcelšanās prieku, kuras uzticīgi liecinieki tie bija kļuvuši.
Ticībā mācekļi veidoja pirmās kopienas, kas tika pulcinātas ap apustuļu mācību, lūgšanā, Euharistijas svinēšanā un kopīgi lietoja brāļu vajadzībām to, kas tiem bija (sal. Apd 2,42-47).
Ticībā mācekļi atdeva savu dzīvību, liecinot par Evaņģēlija patiesību, kas tos bija pārveidojusi un darījusi spējīgus sasniegt vislielāko mīlestības dāvanu, piedodot saviem vajātājiem.
Ticībā vīrieši un sievietes ir veltījuši savas dzīves Kristum, atstājot visu, lai evaņģēliskā vienkāršībā izdzīvotu paklausību, nabadzību un šķīstību, kas ir īpašas zīmes Kunga gaidīšanai, kurš nekavējas nākt. Ticībā daudzi kristieši ir darbojušies taisnīguma labā, lai darbībā īstenotu Kunga vārdus, kurš ir nācis, lai pasludinātu gūstekņiem brīvību un žēlastības gadu visiem (sal. Lk 4,18-19).
Ticībā dzīvojam arī mēs: dzīvi atzīstot Kungu Jēzu, klātesošu mūsu eksistencē un vēsturē.
14. Ticības gads būs arī izdevīgs brīdis, lai spēcīgāk sniegtu tuvākmīlestības liecību. Svētais Pāvils atgādina: „Tagad paliek šīs trīs: ticība, cerība un mīlestība. Bet lielākā no tām ir mīlestība!" (1Kor 13,13). Ar vēl spēcīgākiem vārdiem - kas vienmēr pamudina kristiešus - apustulis Jēkabs uzsvēra: „Mani brāļi, ko tas līdz, ka kāds saka, ka viņam esot ticība, bet nav darbu? Vai tāda ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums saka viņiem: ejiet mierā, lai jums ir silti un esat paēduši, - bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz?" Tāpat arī ticība: ja to nepavada darbi, tā sevī ir mirusi. Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man darbi; parādi man savu ticību bez darbiem, un es ar saviem darbiem parādīšu savu ticību" (Jk 2,14-18).
Ticība bez mīlestības nenes augļus, un mīlestība bez ticības būtu nemitīgām šaubām pakļautas jūtas. Ticība un mīlestība ir savstarpēji nepieciešamas, tā kā viena ļauj otrai veikt tai atbilstošo ceļu. Jāatzīst, ka ne mazums kristiešu ar mīlestību velta savu dzīvi tiem, kas ir vientuļi, atstumti vai nošķirti, kā tādiem, kuri ir pirmie, pie kuriem nākt un kurus ir vissvarīgāk atbalstīt, jo tieši viņos atspīd paša Kristus vaigs. Ticībā mēs spējam pazīt augšāmceltā Kunga vaigu tajos, kas lūdz mūsu mīlestību. „Visu, ko esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to esat man darījuši" (Mt 25,40): šie Viņa vārdi ir brīdinājums neaizmirst un mūžīgs aicinājums dāvāt to mīlestību, kas liek mums palīdzēt Viņam ikreiz, kad dzīves ceļā Viņš kļūst mūsu tuvākais. Ticības atbalstīti, raudzīsimies ar cerību uz mūsu uzdevumu pasaulē, gaidot „jaunas debesis un jaunu zemi, kur mājo taisnīgums" (2Pēt 3,13; sal. Apd 21,1).
15. Apustulis Pāvils savas dzīves noslēgumā lūdz savam māceklim Timotejam „meklēt ticību" (sal. 2Tim 2,22) tikpat pastāvīgi kā jaunībā (sal. 2Tim 3,15). Šis aicinājums ir domāts katram no mums, lai neviens nekļūtu slinks ticībā. Ticība ir mūsu pavadone visā dzīves garumā, kas ļauj katrreiz no jauna ieraudzīt brīnumus, ko Dievs veic mūsos. Tiecoties apkopot laiku zīmes vēstures šodienā, ticība mums katram liek kļūt par dzīvu zīmi Augšāmceltā Kunga klātbūtnei pasaulē. Šodienas pasaulei ir īpaši vajadzīga to cilvēku ticamā liecība, kuri sirdī un prātā Kunga Vārda apgaismoti, ir spējīgi atvērt daudzo sirdis un prātus alkām pēc Dieva un patiesās dzīves, kas nekad nebeigsies.
„Lai Kunga Vārds strauji izplatās un tiek godāts" (2 Tes 3,1): lai šis Ticības gads dara arvien stiprākas attiecības ar Kungu Kristu, tikai Viņā mēs rodam pārliecību skatam uz nākotni un apstiprinājumu patiesai un nepārejošai mīlestībai. Apustuļa Pētera vārdi izlej pēdējo gaismas staru pār ticību: „Esiet līksmi, pat ja šobrīd vēl nedaudz jācieš, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu ticības pārbaude, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu - tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami - jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu - dvēseles pestīšanu" (1Pēt 1,6-9). Kristiešu dzīve pazīst prieka un ciešanu pieredzi. Cik daudzi svētie ir dzīvojuši vientulībā! Cik daudzi ticīgie, arī mūsdienās, tiek Dieva klusēšanas pārbaudīti tad, kad vēlētos dzirdēt Viņa mierinošo balsi! Dzīves pārbaudījumi ļauj saprast Krusta noslēpumu un būt līdzdalīgiem Kristus ciešanās (sal. Kol 1,24). Tie ir prelūdija priekam un cerībai, pie kuras ved ticība: „Kad esmu vājš, tad esmu stiprs" (2 Kor 12,10). Stingrā pārliecībā mēs ticam, ka Kungs Jēzus ir uzvarējis ļaunumu un nāvi. Šajā drošajā paļāvībā mēs uzticam sevi Viņam: Viņš, klātesošs mūsu vidū, uzvar ļaunuma spēku (sal. Lk 11,20) un Baznīca, Viņa žēlsirdības redzamā kopiena, paliek Viņā kā zīme galīgam izlīgumam ar Tēvu.
Uzticēsim Dieva Mātei, kas teikta par „svētlaimīgu", jo „ir ieticējusi" (sal. Lk 1,45), šo žēlastības laiku!
Dots Romā, pie svētā Pētera, 2011.gada 11.oktobrī, mūsu Pontifikāta 7.gadā.
BENEDIKTS XVI
pr.Mihails Volohovs - tulkojums latviešu valodā
Žanete Narkeviča, Dr.phil. - literārā redakcija
1 Homīlija, uzsākot Romas bīskapa petrīnisko kalpojumu (24.04.2005) // AAS 97(2005), 710.
2 Sal. BENEDIKTS XVI, Homīlija Svētajā Misē Terreiro do Paço, Lisabonā (11.05.2010) // Insegnamenti VI,1(2010), 673.
3 Sal. JĀNIS PĀVILS II, Apust.Konst. Fidei depositum (11.10.1992) // AAS 86(1994), 113-118.
4 Sal. Otrās ārkārtējās Bīskapu Sinodes gala ziņojums (7.12.1985), II, B, a, 4 // Enchiridion Vaticanum, vol. 9, n. 1797.
5 PĀVILS VI, Apust.pamudinājums Petrum et Paulum Apostolos, svēto apustuļu Pētera un Pāvila moceklības XIX simtgadē (22.02.1967) // AAS 59(1967), 196.
6 Ibid., 198.
7 PĀVILS VI, Svinīgs ticības apliecinājums, Homīlija Svētajā Misē, noslēdzot „Ticības gada"svinības, svēto apustuļu Pētera un Pāvila moceklības XIX simtgades atcerē (30.06.1968) // AAS 60(1968), 433-445.
8 ID., Vispārējā audience (14.06.1967) // Insegnamenti V(1967), 801.
9 JĀNIS PĀVILS II, Apust. vēstule Novo millennio ineunte (6.01.2001), 57 // AAS 93(2001), 308.
10 Uzruna Romas Kūrijai (22.12.2005) // AAS 98(2006), 52.
11 VATIKĀNA II VISPĀRĒJAIS KONCILS, Dogm. Konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium, 8.
12 De utilitate credendi, 1,2.
13 Sal. HIPONAS AUGUSTĪNS, Atzīšanās, I,1.
14 VATIKĀNA II VISPĀRĒJAIS KONCILS, Konstitūcija par svēto liturģiju Sacrosanctum Concilium, 10.
15 Sal. JĀNIS PĀVILS II, Apust.Konst. Fidei depositum (11.11.1992): AAS 86(1994), 116.
16 Sermo 215,1.
17 Katoliskās Baznīcas Katehisms, 167.
18 Sal. VATIKĀNA I VISPĀRĒJAIS KONCILS, Dogmatiskā Konstitūcija par katolisko ticību Dei Filius, cap. III: DS 3008-3009; VATIKĀNA II VISPĀRĒJAIS KONCILS, Dogmatiskā Konst. Par dievišķo atklāsmi Dei Verbum, 5.
19 BENEDIKTS XVI, Uzruna Collège des Bernardins, Parigi (12.09.2008) // AAS 100(2008), 722.
20 Sal. HIPONAS AUGUSTĪNS, Atzīšanās, XIII, 1.
21 JĀNIS PĀVILS II, Apust.Konst. Fidei depositum (11.11.1992) // AAS 86(1994), 115 e 117.
22 Sal. ID., Enciklika Fides et ratio (14.09.1998), nn. 34 e106 // AAS 91(1999), 31-32, 86-87.
.jpg)
jauniešu, kas ieradīsies 28.decembrī uzņemšanu;
.jpg)
