:)

http://tolstovs.blogs.lv/?p=1208

Jaunā evaņģelizācija – ad intra un ad extra

Esot Polijā un studējot, daudz domāju par jauno evaņģelizāciju. Bieži vien tā izskan kā tāds skaists sauklis, deklerācija, bet bez dziļāka pamata un praktiskas rīcības. Tādēļ šajā īsajā rakstā padalīšos ar savām pārdomām par evaņģelizāciju. Vispirms jāsaka, ka evaņģelizācija nav demogoģija, vai ideoloģijas uzspiešana. Evaņģelizācija vispirms ir liecība par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē. Tādēļ izdalīju iekšējo (ad intra) un ārējo (ad ekstra) evaņģelizāciju.
1. Ad intra
a) Lai varētu sludināt ārēji, vispirms ir jābūt dziļām attiecībām ar Dievu, jo nevis mēs sludinām, bet pats Dievs caur mums to dara;
b) Visa pamatā ir regulāra sakramentālā dzīve – vismaz ikmēneša grēksūdze, iksvētdienas un svētku dienu svēta Mise, ikdienas lūgšana.
c) Runājot par lūgšanu, tad būtu svarīgi, lai mūsu lūgšanā būtu Lectio Divina elementi – oratio, lektio, meditatio un centemplatio. Ir jāatrod laiks katru dienu būt kopā ar Dievu, vismaz 15-30 minūtes, varbūt pat stundu, kad mēs lasām Dieva Vārdu, pārdomājam to, klausāmies Dievā. Tādā veidā Dievs mūs piepilda un mēs spējam dot arī citiem
d) Svarīga arī ir formācija. Cilvēciskā – caur dažādām dziedināšanas programmām, piem. Dzīvības Straumes. Tas, kurš ir dziļi savainots, evaņģelizējot var savainot citus. Garīgā – caur lūgšanu, garīgo vadību, rekolekcijām, garīgo vadību. Intelektuāli – teloloģiskā – šī joma mums pieklibo visbiežāk, jo domājam, ka gan jau Dievs visu pats izdarīs. Mēs nevaram evaņģelizēt, ja nezinām Svētos Rakstus, Baznīcas mācību, Katoliskās Baznīcas Katehismu. Tādēļ būtiskas ir Bībleles studijas, katehisma studijas, RARZI, u.c. Fiziskā – jādomā par savu izskatu, fizisko veselību, jo citādi pavirsība vai nolaidība tīri cilvēciskās lietās ir kā pretliecība nekristiešiem.
2. Ad ekstra
a) Pirmā ārējā liecība sākas mūsu pašu ģimenēs, darbavietās, skolā ur kristīgas dzīves piemēru. Mēģināt līdzināties Kristum, būt par Viņa atspulgu, mēgināt dzīvē īstenot Kalna sprediķa norādes (Mat 5 – 7 nodaļas). Darīt savus pienākumus pēc vislabakās sirdsapziņas, turēt doto vārdu. Pēc mūsu attieksmes pret saviem pienākumiem spriedīs arī par mūsu ticību. Ja cilvēki saka: “Ā, nu tas jau katolis, redzi, atkal piedzēries atnāca uz darbu, visu dara nevīžīgi, melo, u.t.t.” Tā ir pretliecība.
b) Nebaidīties arī liecināt apkārtējiem ar vārdiem, stāstot, ko piedzīvojam Baznīcā, svētajās Misēs, kādas lietas Dievs mums ir atklājis. Ļoti efektīvs veids, ir nēsāt kādu kristīgu simbolu, nebaidīties uz durvīm uzrakstīt K,M,B; uz mašīnas uzlikt “zivtiņu”, vai uz aimugurējā stikla izveidot kādu svēto Rakstu citātu. Bieži vien sabiedrība vēlas izstumt kristiešus no sava vidus. Mūsu uzdevums ir liecināt ar ārējām zīmēm, kas ļoti uzrunā, pat vairāk, nekā vārdi. Protams, šādas ārējās zīmes pieprasa, lai arī šēm zīmēm sekotu darbi. Jo savādāk būs tā, ka uz mūsu durvīm ir kristīgi simboli, bet iekšeinē pilnīgi pretējas lietas;
c) Būtiski ir saredzēt apkārtējo vajadzības. Ļoti uzrunājoša liecība ir karitatīvā darbība (Caritas), kā arī kalpošana slimnīcās, aprūpes namos (Marijas Leģions, u.c) Arī savā ģimenē, darbā un skolā būt vērīgiem pret tuvāko vajadzībām;
d) iesaistīties kādā evaņģelizācijas kopienā vai programmā (Effata, Evaņģelizācijas skola, šūniņu sistēma, Alfa kurss, u.c). Būtiski ir iemācīties evaņģelizācijas metodes, lai tās, kā labus instrumentus mēs varētu lietot. Jāatcerās, ka evaņģelizācija notiek gan individuāli, bet tomēr kristietis viens neko nespēj – ir vajadzīga kopiena.
e) pār visam – Kristus ir tas, kas evaņģelizē, mēs esam Viņa kalpi.