Ebrejiem 5:7-10: Jēzus, Dēls un Brālis
Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis. Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku, Dieva nosaukts par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas. (Ebrejiem 5:7-10).
Mēs iztēlojamies Jēzu nevis kā personu, kas ir nemierīga, bet drīzāk kā kādu, kas zināja savas dzīves jēgu un mērķi. Jāņa Evaņģēlijā Jēzus saka: „Lai gan Es liecinu pats par Sevi, tomēr Mana liecība ir patiesa, jo Es zinu, no kurienes Es esmu nācis un kurp eimu” (Jāņa 8:14). Bieži Viņš bija tas, kas atbrīvoja baiļu un nemiera pilnos, kas nāca pie Viņa. Viņš sacīja saviem mācekļiem un tiem, kas nāca pie Viņa: „Nebīstieties!”
Tādēļ ir pārsteidzoši lasīt, ka Jēzus „ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves.” Vai kā Dieva Dēlam, kas dzīvoja pastāvīgā vienotībā ar savu Tēvu, Viņam būtu bijis iespējams piedzīvot nemieru? Šī Rakstu vieta liek domāt, ka „jā” - Jēzum nebija viegli pieņemt Dieva plānu savai dzīvei. Tomēr tas neatņem pat ne vismazāko daļiņu no Jēzus varenības. Patiesībā tas tikai tuvina Viņu mums. Jēzus ir Dieva dēls, bet viņš ir arī cilvēces dēls.
Jēzus piedzīvoja nemieru un satraukumu ne tikai Ģetzemanes dārzā, bet arī savā nāves brīdī pie krusta un citos savas dzīves brīžos. Lūkas evaņģēlijā, Jēzus jau paredz ciešanas, kas Viņam būs jāizdzīvo: „Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta” (Lūkas 12:50). Jāņa evaņģēlijs arī stāsta, ka sava drauga Lācara kapa priekšā Jēzus bija dziļi noskumis (Jāņa 11:33). Šī iekšējā cīņa aizvien saasinās, līdz krustā sišanas laikā tā sasniedz brīdi, kad Jēzus izkliedz: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis” (Mateja 27:46).
Jēzū „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jāņa 1:14). Kristieši to sauc par iemiesošanās noslēpumu. Kā raksta Vēstules Ebrejiem autors: „Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam (..) jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebrejiem 2:17-18). Šī ir cerības vēsts. Cilvēks, kas piedzīvo satraukumu un nemieru vairs nav viens. Dievs ir ar viņu katrā no šiem brīžiem.
Savas dzīves laikā Jēzus mums māca, ka uztraukumi un grūtības ir daļa no mūsu eksistences. Mūsdienās mums daudzkārt tiek stāstīts, ka laimīga dzīve ir dzīve bez problēmām un grūtībām - labklājības stāvoklis, kas jāsasniedz par katru cenu. Bet, kad mēs patiešām padomājam par cilvēka eksistences būtību, nekas nav tālāks no patiesības, kā šis priekšstats. Dzīve ir skaista, bet tā ir arī sarežģīta. Pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, pieņemt un gaidīt pat tās lietas mūsu dzīvēs, ko mēs nekad nesapratīsim vai nevarēsim izmainīt, iespējams, ir pirmais solis mūsu pārejā uz pārveidotu eksistenci.
Šī Rakstu vieta mums parāda vēl vienu svarīgu un grūtu mācību: paklausību. Šis mūsu post-modernajām ausīm nav viegls vārds. Paklausība bieži tiek uzlūkota kā pakļaušana un subordinācija. Mēs arī zinām, ka „paklausības” vārdā ir ticis nodarīts daudz pārestību. Kā mēs varam runāt par paklausību kultūrā, kurā augstu tiek vērtēta vienlīdzība, cilvēktiesības un būšana „sev pašam”? Vai Dievs vēlas Jēzu salauzt un satriekt zem savas gribas? Vai Jēzus ir spiests pieņemt Dieva plānu, lai Viņa lūgšana varētu tikt uzklausīta?
Mums varētu palīdzēt neliela iedziļināšanās vārda „paklausība” [angļu valodā – obedience] izcelsmē. Tas nāk no latīņu ob-audire, ka nozīmē „dzirdēt, klausīties labi”. Bībelē klausīšanās ir ļoti svarīgs ticības ceļojuma elements. Katru dienu Ebreju ticīgie to atkārto savā lūgšanā „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs” (5.Mozus grāmata 6:4)
Arī Jēzum bija jāklausās. Lai saprastu Dieva plānu savā dzīvē. Klausīšanās prasa sirds un prāta atvērtību. Tā prasa sapratni un laiku pārdomām. Jēzus nepildīja Dieva prātu automātiski, bet gan pakāpeniski saprata, ko nozīmē būt patiesam Dieva Dēlam un kā izdzīvot šo iekšējo lēmumu – mīlēt – realitātē. Izvēloties mīlēt, Jēzus saka savu jāvārdu Dieva mīlestības plānam. Bet ar to Viņš arī kļūst ievainojams. Kad tu izvēlies mīlēt, tu atver sevi un pakļauj sevi ciešanu iespējai. Jēzus ievainojamība Viņu aizved pie krusta, kur Viņš ir patiesi Viņš pats – līdzjūtīgais un mīlošais Dieva Dēls.
Kā kristieši mēs esam aicināti „paklausīt” Jēzum (Ebrejiem 5:9), tas ir – klausīties Viņā. Arī mums ir pamazām jāiemācās, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Mēs esam aicināti kļūt nobriedušāki un pakāpeniski saprast, ko patiesībā nozīmē mīlēt, lai mēs pastāvīgi varētu izvēlēties šo mīlestību no brīvas gribas.
Evaņģēlijs mums nedod abstraktu teoriju par to, kāpēc mēs ciešam vai kādēļ Dievs tajā neiejaucas. Tā vietā, Evaņģēlijs mums parāda cilvēka dzīvi. Patiess un pilnvērtīgs cilvēks, bet arī patiess un pilnvērtīgs Dieva Dēls. Pilnīgi paklausīgs Dieva prātam, bet pilnīgā kopībā ar cilvēci. Tādējādi, kā raksta Vēstules Ebrejiem autors: „Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju...” (Ebrejiem 12:2)
Kristieša lūgšana sakņojas Jēzus lūgšanā. Vai Jēzus lūgšanas veids, par ko runā šī Rakstu vieta, sniedz tev jaunu priekšstatu par lūgšanu? Daži saka, ka mums ir tiesības būt laimīgiem? Kas ir laime? Ko Evaņģēlijs saka par laimi un to, ko nozīmē dzīvot pilnīgu dzīvi? Vai tu jebkad esi piedzīvojis, ka tavas ciešanas tiek pārvērstas labajā? Kā tu saproti vārdu „paklausība”?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru