vajadzeetu saakt kusteeties!

Pētījumos atklāts, ka, iztēlojoties nelaimīgu personu, cilvēki visbiežāk to vizualizē kā dīvānā sēdošu tēlu, kas nekustīgi lūkojas vienā punktā, savukārt laimīga cilvēka attēlu raksturo kustība, skaņas un darbība.
Tas ļāvis secināt, ka nomāktība un skumjas cilvēka prātā rodas nepiespiesti, savukārt pozitīva noskaņojuma uzturēšana pieprasa zināmu piepūli, ko var pielīdzināt regulāriem garīgiem treniņiem, kas liek sevi uzturēt mentālā formā.

Kaa tiesi prieks manis!

http://lkr.lv/files/downloads/Raidijumi_audio/Dargumi_katrai_dienai/dkd%202411.mp3

Manna

Labdien,

Cik reizes jūs darbā esat dzirdējuši kādu sakām "Mēs to nevaram izdarīt.
Tas nav iespējams."?  Dažreiz tā patiešām ir. Taču, mēs varam - tikai ar
Dievu. Ja jums ir kāds liels sapnis vai mērķis, tā sasniegšana prasa
vēršanos pie Tā, kas jums sniedza šo sapni. Kā Jēzus teica saviem
sekotājiem: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas
lietas iespējamas" (Marka 10:27).

Vislabākās zāles pret stresu

Satiksmes līdzekļu rūkoņa, ielas dunoņa, mūzikas dārdoņa, mobilo telefonu zvani, nepārtraukta trokšņainas informācijas plūsma diennakts garumā, līdz vēlai naktij ieslēgts televizors… Cilvēki cieš no šī trokšņu haosa un tomēr nesteidzas izvairīties no tā – it kā gribētu paslēpties tur no sava garīgā tukšuma.

Izvēlēties klusumu Klusums ir neapstrīdama realitāte un tas tāpat kā troksnis var atstāt uz cilvē­kiem gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi. Kādā kopā sanākšanas brīdī tas pat var sagādāt zināmas grūtības,- ja mājas viesību laikā pie galda pārtrūkst sarunas un iestājas klusums, mājasmāte sāk kļūt nemierīga. „Cilvēks, kurš klusē, apkār­tējā sabiedrībā izraisa satraukumu” – saka antropologs, Strasburgas Univer­sitātes profesors Bretons. „Cilvēki uz­skata, ka klusums ir tukšums, kas jā­aizpilda, turklāt nereti tas jādara par katru cenu!” Ja vairāku cilvēku domu apmaiņas laikā kāds konsekventi klusē, apkārtējie to var uztvert kā nevēlēšanos iesaistīties kopējā sarunā vai pat kā iedomības izpausmi. Nereti cilvēki klusumu izjūt gandrīz vai kā fizisku smagumu. Savukārt, uz cilvēkiem, kuriem jātiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, kuri  sēro, ir vientuļi vai cieš no depresijas, klusums var iedarboties ļoti negatīvi. Tādos gadījumos vislabākais sabiedro­tais ir troksnis, kas palīdz stāties pretī iekšējā tukšuma tuksnesim. „Kad, nāk­dama no darba mājās uz savu tukšo dzīvokli, es redzu kaimiņu apgaismotos logus un arī viņus pašus, sēžam pie kopīga vakariņu galda”, - saka Marta (46-gadīga bezbērnu šķirtene) – „tad vienī­gais glābiņš no kārtējā depresijas viļņa ir radio vai televizora ieslēgšana.” Klu­sums var iedarboties pat iznīcinoši. „Ja cilvēkam dzīvē iet slikti, ja viņu vajā ne­pārtrauktas neveiksmes, klusums kļūst par ļoti smagu pārbaudījumu,” saka profesors Bretons. Zāles pret stresu Pilnīgs klusums ir ilūzija, jo fonā vien­mēr manāms kāds troksnis. Pat kos­moss – kā apgalvo astrofiziķi – ir skaņu pilns. Ir dažādi klusuma veidi: klusums, kas iestājas pēc kādām ilgstošām ska­ņām (piemēram, kad kaimiņš izslēdz zāles pļāvēju), klusums kā pauze kādas sarunas laikā – kuru vēl piepilda tikko izteiktie vārdi, un iekšējais klusums, kas ir cilvēka garīgā līdzsvara auglis un kas var kļūt par realitāti pat tad, ja apkārt valda troksnis (piemēram, kad cilvēks spēj lūgties, braucot tramvajā. Kanādie­šu teologs Anrē Bošamps saka: „Jēdzienam klusums mēs bieži piedēvējam ne­gatīvu nokrāsu, taču tas nebūt neno­zīmē, ka klusumam jābūt absolūtam, proti, līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi jābūt izkoptam līdz tā­dam līmenim, lai blakus dzirdamie trok­šņi netraucētu mums domāt.” Viena trešdaļa Eiropas iedzīvotāju cieš no nepārtrauktiem apkārtējiem trokšņiem. „Par 120 decibeliem augstāks troksnis izraisa sāpes šī vārda vistiešā­kajā nozīmē. Ja troksnis ir nepārtraukts, tad vidusauss šūnas tiek bojātas. Ska­ļuma slieksnis ir apmēram 80. Ja, dzir­dot ļoti skaļas skaņas, mēs sajūtam šņākoņu ausīs, tas nozīmē, ka mūsu dzirdes orgāns ir jau bojāts,” – mūs brīdina Tulūzas Dzirdes un runas centra vadītājs Patriks de La Roks. Troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. 2005.gadā šajā sa­karībā Berlīnē publicētie pētījumi aplie­cina, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrālo autoceļu vai lidostu tuvumā, pie­aug risks (līdz 50%) saslimt ar sirds kaitēm. Klusuma ietekme uz cilvēku turpretī ir ļoti labvēlīga. „Vietās, kur ir la­ba akustika – baznīcā vai mežā – ar harmoniski līdzsvarotām skaņām bagātais klusums uz cilvēku atstāj ļoti pozitīvu iespaidu” - saka jau pieminētais Patriks de La Roks un turpina - „Šajā gadījumā auss var stimulēt smadzenes, kurām šāda stimulēšana ļoti nepiecie­šama. Tās ir labākās zāles pret stresu.” Nepieciešamība pēc vienatnes Kas tad izraisa nepieciešamību pēc trokšņiem? „Trokšņi ir narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt tukšumu.” (Kar­melitu br. Filips no Jēzus un Marijas.) Pie šīs patiesības bija nonācis jau Pas­kāls. „Ja karalim trūkst izpriecu, viņš ir ļoti nelaimīgs cilvēks (..), kurš cieš no savas niecības apziņas, vientulības, nepietiekamības un atkarības sajūtas, no sa­vas nevarības, no iekšējā tukšuma.” Klusums mūsu būtību, mūsu iekšējo pasauli atklāj tādu, kāda tā ir – bez maskas, un tad skaļš troksnis pilda it kā vairoga lomu. „Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties acīs patiesībai. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju „būt”, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu „būt aktīvam”, „aktīvi darbo­ties”. Nedodot sev iespēju izbaudīt „klu­suma terapiju”, nedodot sev iespēju ie­skatīties savā bū­tībā, mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Televizors, tele­fons, dators, skaļa mūzika,- arī tās ir atkarības, kuras neļauj cil­vēkam sasniegt savas personī­bas briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. „Vienatnē, tālāk no pa­saules burzmas veidojas personība un prāts kļūst asāks.” (Šarls de Fuko) Vienatnei ir izšķiroša nozīme garīga­jā augšupejā, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasnieg­šanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. „Klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši,- sevi pašu, citus cil­vēkus un varbūt pat Dievu.,” – tā raksta Etjēns de Monteljī. Jā, jo Dievs runā klusumā un mēs Viņu varam dzirdēt, ti­kai ieklausoties savā sirdī. Dieva mīles­tības atklāsme ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim izrauties no pasaules burzmas. Tulkoja Antonija Apele "Katōļu Dzeive" Foto: Juris

Vislabākās zāles pret stresu

Satiksmes līdzekļu rūkoņa, ielas dunoņa, mūzikas dārdoņa, mobilo telefonu zvani, nepārtraukta trokšņainas informācijas plūsma diennakts garumā, līdz vēlai naktij ieslēgts televizors… Cilvēki cieš no šī trokšņu haosa un tomēr nesteidzas izvairīties no tā – it kā gribētu paslēpties tur no sava garīgā tukšuma.

Izvēlēties klusumu Klusums ir neapstrīdama realitāte un tas tāpat kā troksnis var atstāt uz cilvē­kiem gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi. Kādā kopā sanākšanas brīdī tas pat var sagādāt zināmas grūtības,- ja mājas viesību laikā pie galda pārtrūkst sarunas un iestājas klusums, mājasmāte sāk kļūt nemierīga. „Cilvēks, kurš klusē, apkār­tējā sabiedrībā izraisa satraukumu” – saka antropologs, Strasburgas Univer­sitātes profesors Bretons. „Cilvēki uz­skata, ka klusums ir tukšums, kas jā­aizpilda, turklāt nereti tas jādara par katru cenu!” Ja vairāku cilvēku domu apmaiņas laikā kāds konsekventi klusē, apkārtējie to var uztvert kā nevēlēšanos iesaistīties kopējā sarunā vai pat kā iedomības izpausmi. Nereti cilvēki klusumu izjūt gandrīz vai kā fizisku smagumu. Savukārt, uz cilvēkiem, kuriem jātiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, kuri  sēro, ir vientuļi vai cieš no depresijas, klusums var iedarboties ļoti negatīvi. Tādos gadījumos vislabākais sabiedro­tais ir troksnis, kas palīdz stāties pretī iekšējā tukšuma tuksnesim. „Kad, nāk­dama no darba mājās uz savu tukšo dzīvokli, es redzu kaimiņu apgaismotos logus un arī viņus pašus, sēžam pie kopīga vakariņu galda”, - saka Marta (46-gadīga bezbērnu šķirtene) – „tad vienī­gais glābiņš no kārtējā depresijas viļņa ir radio vai televizora ieslēgšana.” Klu­sums var iedarboties pat iznīcinoši. „Ja cilvēkam dzīvē iet slikti, ja viņu vajā ne­pārtrauktas neveiksmes, klusums kļūst par ļoti smagu pārbaudījumu,” saka profesors Bretons. Zāles pret stresu Pilnīgs klusums ir ilūzija, jo fonā vien­mēr manāms kāds troksnis. Pat kos­moss – kā apgalvo astrofiziķi – ir skaņu pilns. Ir dažādi klusuma veidi: klusums, kas iestājas pēc kādām ilgstošām ska­ņām (piemēram, kad kaimiņš izslēdz zāles pļāvēju), klusums kā pauze kādas sarunas laikā – kuru vēl piepilda tikko izteiktie vārdi, un iekšējais klusums, kas ir cilvēka garīgā līdzsvara auglis un kas var kļūt par realitāti pat tad, ja apkārt valda troksnis (piemēram, kad cilvēks spēj lūgties, braucot tramvajā. Kanādie­šu teologs Anrē Bošamps saka: „Jēdzienam klusums mēs bieži piedēvējam ne­gatīvu nokrāsu, taču tas nebūt neno­zīmē, ka klusumam jābūt absolūtam, proti, līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi jābūt izkoptam līdz tā­dam līmenim, lai blakus dzirdamie trok­šņi netraucētu mums domāt.” Viena trešdaļa Eiropas iedzīvotāju cieš no nepārtrauktiem apkārtējiem trokšņiem. „Par 120 decibeliem augstāks troksnis izraisa sāpes šī vārda vistiešā­kajā nozīmē. Ja troksnis ir nepārtraukts, tad vidusauss šūnas tiek bojātas. Ska­ļuma slieksnis ir apmēram 80. Ja, dzir­dot ļoti skaļas skaņas, mēs sajūtam šņākoņu ausīs, tas nozīmē, ka mūsu dzirdes orgāns ir jau bojāts,” – mūs brīdina Tulūzas Dzirdes un runas centra vadītājs Patriks de La Roks. Troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. 2005.gadā šajā sa­karībā Berlīnē publicētie pētījumi aplie­cina, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrālo autoceļu vai lidostu tuvumā, pie­aug risks (līdz 50%) saslimt ar sirds kaitēm. Klusuma ietekme uz cilvēku turpretī ir ļoti labvēlīga. „Vietās, kur ir la­ba akustika – baznīcā vai mežā – ar harmoniski līdzsvarotām skaņām bagātais klusums uz cilvēku atstāj ļoti pozitīvu iespaidu” - saka jau pieminētais Patriks de La Roks un turpina - „Šajā gadījumā auss var stimulēt smadzenes, kurām šāda stimulēšana ļoti nepiecie­šama. Tās ir labākās zāles pret stresu.” Nepieciešamība pēc vienatnes Kas tad izraisa nepieciešamību pēc trokšņiem? „Trokšņi ir narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt tukšumu.” (Kar­melitu br. Filips no Jēzus un Marijas.) Pie šīs patiesības bija nonācis jau Pas­kāls. „Ja karalim trūkst izpriecu, viņš ir ļoti nelaimīgs cilvēks (..), kurš cieš no savas niecības apziņas, vientulības, nepietiekamības un atkarības sajūtas, no sa­vas nevarības, no iekšējā tukšuma.” Klusums mūsu būtību, mūsu iekšējo pasauli atklāj tādu, kāda tā ir – bez maskas, un tad skaļš troksnis pilda it kā vairoga lomu. „Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties acīs patiesībai. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju „būt”, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu „būt aktīvam”, „aktīvi darbo­ties”. Nedodot sev iespēju izbaudīt „klu­suma terapiju”, nedodot sev iespēju ie­skatīties savā bū­tībā, mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Televizors, tele­fons, dators, skaļa mūzika,- arī tās ir atkarības, kuras neļauj cil­vēkam sasniegt savas personī­bas briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. „Vienatnē, tālāk no pa­saules burzmas veidojas personība un prāts kļūst asāks.” (Šarls de Fuko) Vienatnei ir izšķiroša nozīme garīga­jā augšupejā, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasnieg­šanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. „Klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši,- sevi pašu, citus cil­vēkus un varbūt pat Dievu.,” – tā raksta Etjēns de Monteljī. Jā, jo Dievs runā klusumā un mēs Viņu varam dzirdēt, ti­kai ieklausoties savā sirdī. Dieva mīles­tības atklāsme ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim izrauties no pasaules burzmas. Tulkoja Antonija Apele "Katōļu Dzeive" Foto: Juris

Vaarda ilestiiba vietaa ieliec savu vaardu! Korintiesiem 13

1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
8 Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.
9 Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana.
10 Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.
11 Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu.
12 Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. 

Cik maksā tava stunda?

Vīrietis atnāca piekusis mājās no darba. Viņa 5gadīgais dēlēns jau stāv pie durvīm un viņu sagaida ar jautājumu – Tēti, drīkstu tev ko jautāt? Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu par vienu stundu?
Tā nav tava daļa. Kāpēc tu tik muļķīgas lietas man jautā?
Es vienkārši gribētu zināt, cik tu saņem vienas stundas laikā. Lūdzu tēti! Lūdzās mazais puika.
Nu, ja tev ļoti vajag zināt, es saņemu 10 latus stundā.
Oh, nopūtās mazais puika un nokāra galviņu.
Tad viņš paskatījās uz tēti un saka: vai es varētu no tevis aizņemties 5 latus?
Vai tas bija vienīgais iemesls, kapēc tu jautāji cik es pelnu? Tikai tāpēc tu jautāji, lai tu atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu nopirkt?
Ej uz savu istabu un, lūdzu, pārdomā vai tas nav ļoti egoistiski no tavas puses man kaut ko tādu jautāt.
Es strādāju katru dienu ļoti ilgi un smagi… un man nav laika tādām stulbām bērnu spēlītēm.
Puika gāja klusi uz savu istabu un aizvēra lēnām savas istabas durvis.
Vīrietis apsēdās pie televizora un dusmojās vēl arvien par dēla egoistisko attieksmi.
Pēc stundas viņš nomierinājās uzgāja augšā uz dēlēna istabu un iegāja tajā.
Vai tu jau guli? – Viņš jautāja.
Nē tēti, es esmu vēl augšā.
Es pārdomāju… teica tētis… man bija gara un smaga diena… un es pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu… šeit ir tavi 5 lati, ko tu man lūdzi.
Dēlēns nolēca no gultas un kliedza – Paldies tēti!
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti kurā bija pāris santīmu,
kad tētis redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa, viņš atkal sāka dusmoties.
Kāpēc tu man lūdzi naudu, ka tev pašam ir pietiekoši?
Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir pietiekoši!
Tēti, man tagad ir tieši 10 latu. Vai es varētu nopirkt stundu tava laika?
materiaals nemts no nlpcentrs.lv

Jazepa baznica

Turpinajums

Turpinu lasiit http://life-prophetic.blogspot.no/2012/04/divpadsmit-kara-principi.html tik loti uzrunaajosi!

Neapšaubāmi, ka nelaimes gadījumi iekšējo šāviņu dēļ arī draudzē ir liela problēma. Draudzei daudz lielāks kaitējums tiek nodarīts kristiešiem uzbrūkot viens otram, nekā no ienaidnieka rokas. Bieži vien arī tas notiek koordinācijas trūkuma vai nespējas pareizi komunicēt rezultātā. Citi vienkārši sāk šaut uz citiem kristiešiem, pirms tie ir paspējuši noskaidrot, vai tas ir savējais vai ienaidnieks.

Pat vistalantīgākajai sporta komandai nav lielu izredžu uzvarēt, ja tās spēlētāji izlemtu spēlēt tādās pozīcijās, kā paši vēlētos, neievērojot trenera stratēģiju un spēles plānu.

Gluži kā Persijas Līča karā, arī draudzē šāviņi no iekšienes parasti tiek izdarīti nedrošības un apjukuma dēļ. Un tomēr tas nav attaisnojams. Mēs esam aicināti iet ticībā, nevis bailēs. Ja ļaujam bailēm vai apjukumam mūs kontrolēt, tad ienaidnieks mūs jau ir cieši satvēris un mēs tiksim izmantoti pret mūsu pašu cilvēkiem.

Beidzot - topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.“ (Efez.6:10-11) Tas ir ļoti reāls konflikts, un to ir jārisina ar vislielāko nopietnību, atbildību un rūpību, jo pretējā gadījumā būs daudz nevajadzīgu zaudējumu.

http://saprast.blogspot.no/2010/05/dievs-ir-milestiba-1dala.html

internetaa,pavisam nejausi atradu loti uzrunaajosu blogu
http://saprast.blogspot.no/2010/05/dievs-ir-milestiba-1dala.html1. Tes.4:12-‘’ lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.’’

Dievs ir mīlestība 1.Daļa

‘’…Dievs ir mīlestība..’’(1.Jāņa 4:16)

Mēs to zinām. To zina visi, kas ir lasījuši Bībeli. Mēs tam arī ticam. Bet- vai mēs tam patiešām ticam? Ja, mēs būtu tā īsti pārliecināti, ka Dievs ir mīlestība, vai mēs vel varētu skumt, šaubīties un būt neapmierināti. Ja, mūsu dzīvē ir bailes, bažas un neapmierinātība , tad jādomā, ka mums ne vienmēr ir droša pārliecība par to, ka Dievs patiešām ir mīlestība. Un tāpēc- dažas domas, kas varētu mūsu izpratni un pārliecību par, kāds ir Dievs, darīt dziļāku skaidrāku.


Ap.d. 14:17Pāvils uzrunā cilvēkus, kas nepazīst Dievu, lai pārliecinātu par to, ka Dievs ir mīlestība.


Kādi ir viņa argumenti?

‘’jebšu viņš sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.’’


Kā ir ar Dievu?


‘’Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.’’

(Jesajas 49:15)


Dievs rūpējas par katru no mums, un daudzi ir piedzīvojuši un var apliecināt, ka brīdī, kad visi cilvēki ir novērsušies, pametuši, nav varējuši vai nav gribējuši palīdzēt, Dievs tomēr ir bijis blakus kā gadīgs iejūtīgs Tēvs.Ja atskatāmies uz savu pagātni, vai nav tā, ka vienmēr, kad mums jau šķitis, ka nav vairs nekādas iespējas , nav vairs izejas, Dievs par mums ir gādājis, un sniedzis tieši to, kas mums visvairāk bijis vajadzīgs?


Jāņa 3:16- Mēs lasām vispārliecinošāko pierādījumu tam, ka Dievs ir mīlestība.

‘’Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu viepiedzimušo Dēlu, lai neviens kad viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.


Salīdzinājumam mēs varam atcerēties Ābrahāma lielo pārbaudījumu, kad Dievs lika pārbaudīt viņa ticību, upurējot dēlu( 1.Mozus 22:1-1 Varam iedomāties Debesu Tēva sirdi, ka viņš it kā nevarēja vai bija grūti ļaut Ābrahāmam iet šo ceļu līdz galam. Un Dieva roka Ābrahāmu apturēja, lai viņam nebūtu jāredz sava dēla nāve. Bet paša Debesu Tēva roku neviens neapturēja.

Ābrahāmam bija dota pavēle-

‘’Ņem savu dēlu, kuru tu mīli, Īzaku, un ej uz Morija zemi , un upurē to tur’’


(1.Mozus 22:2)


Bet viņu uz šo soli spieda mīlestība. Debesu Tēvu spieda mīlestība uz grēciniekiem vai, pilnīgi precīzi izsakoties, mīlestība uz saviem ienaidniekiem Mīlestība lika iet Kristum uz Golgātu un izdzert rūgto ciešanu kausu mūsu vietā līdz pēdējam pilienam. Ja noziedznieks ir vainīgs, viņam jājiet cietumā. Varbūt pat viņam jājiet nāvē, ja viņš pelnījis nāves sodu. Bet vai ir piedzīvots, ka viņa vietā cietumā iet tiesnesis un likumdevējs? Vai tas vispār ir iespējams? Vai mēs varam iedomāties tiesas zāli, kur kādam piespriež nāves sodu, tad tiek pierādīts, ka viņš tiešām pelnījis nāvi, un viņš ir jāved projām gaidīt soda izpildi, pieceļas tienesis- kurš pats šo sodu ir piespriedis un zina, ka spriedums ir pamatots un taisnīgs- pieceļas un aiz žēlastības pret noziedznieku saka- ‘’Es gribu mirt vainīgā vietā!’’ Starp cilvēkiem, man šķiet, tas ir kaut kas nepiedzīvots, bet tāda ir tieši Debesu Tēva mīlestība.Debesu Tēva mīlestībai netrūkst pierādījumu. Mūsu mīlestība pret Dievu un citam pret citu lielākoties izpaužas vārdos, vai skaistos žestos. Mūsu mīlestībai bieži vien trūkst vajadzīgo pierādījumu. Bet Debesu Tēva mīlestībai netrūkst pierādījumu. Viņa darbi runā daudz skaidrāku valodu nekā viņa vārdi , ko teicis Savā vārdā. Kāpēc mums tomēr mēdz būt grūti paļauties uz viņu? Viens no iemesliem varētu būt grūtības un ciešanas rakstīts.

Daudziem cilvēkiem ap mums iet grūti, viņiem šķiet, ka dzīve ir grūta, citi saka, ka tā ir par grūtu viņiem, tāpēc cilvēki šaubās.Dieva žēlastība spīd pār mums, Dieva mierā mēs glābjamies.

Jes. 43:1-2- Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: "Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!
Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! BūtDieva patvērumā ir svarīgi tieši tad, kad mums jau ūdens smeļas mutē un bēdas grib mūs saplosīt. ‘’Nekas nespēj tā mierināt k apziņa , posta vidū Dieva mīlestība tev ir visapkārt.‘’Kungs, Tava stiprā roka mani tur, Tev uzticos.’’


Jēk. 4.Nodaļā atrodama atbilde: No Kārībām , kas ir mūsos. Mums nav, jo mēs nelūdzam Dievu, vai lūdzam ļaunām sirdīm, lai šķiestu Dieva doto savam labumam.Dievs cilvēci brīdināja cilvēci no paša sākuma. Tikko cilvēks bija radīts, Dieva jau bija norūpējies, lai šo savu radījumu pasargātu no ciešanām.Viņš norādīja uz to vietu, kur viņam nevajag iet, viņš norādīja uz to vietu, kur viņam draud briesmas un brīdināja, kādas šīs briesmas būs. Bet vai cilvēks klausīja? Ja cilvēks sagādāja sev ciešanas, kas tad pie tā vainīgs? Vai te var būt kāds jautājums?


Ecehiēla 20:11- ‘’Es tiem devu savus likumus un mācīju tiem savus baušļus, kas tos tur, tas dzīvos.’’




1.Jāņa 4:7- mums atklāj, ka Dievs ir mīlestība. Tas ir vienkāršs teikums, un tomēr tas pilnībā ietekmē visu dzīvi. Dievs ir tā mīlestība, kas mūsu miesai, dvēseli un garam ir ārkārtīgi nepieciešama.




1.Jāņa 4:7-8-Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.
Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.




1.Kor.13:4-8-Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.


Bērniem vajag vecāku mīlestību uzmanību, nevis atstāt bērnus vienus.Kāpēc daudzi cilvēki dodas uz ārzemēm?Lai pabarotu ģimeni, lai būtu labāka samaksa, aizbrauc prom dēļ mīlestības . Vai man vajag apliecināt, ka mīlu Dievu., Bībelē rakstīts, tie, kas kautrējas apliecināt Tad Dievs neapliecinās. Dievs ir mīlestība. Pārbaudījumi nāk no Dieva, jo Dievs mūs mīl, un mūs pārbauda.



Dievs atdeva savu dēlu par mums visiem, jo viņš mūs mīl, un lai mēs būtu brīvi. Dievs ko mīl, to pārbauda un pamāca. Dievs sacīja- Kuru es mīlu to pārbaudu.Dievs saka, ko mīlu to pārbaudu, mēs gaidām Svētību, bet ir slimība. Lai saņemtu Svētību Dievs mūs pārbaudīs vai esam cienīgi saņemt žēlastību.


Jāņa 15:9-Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!




Rom.5:5-bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.




Rom. 8:35-37

Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?
Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm.
Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis.


Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. (1. Jņ. 4:16)


Tie patiesi ir augsti vārdi, brīnišķīgs mīlestības cildinājums un spēcīgs pamudinājums, rādot mums visaugstāko un vispilnīgāko piemēru. Kad tiek stāstīts, ka mīlestība - ja kāds gribētu attēlot un parādīt Dievu, tam nevajadzētu attēlot neko citu kā pilnīgu mīlestību. Dievišķā daba nav nekas cits kā šādas mīlestības liesmas un kvēle, kas piepilda debesis un zemi. Un atkal, ja gribētu attēlot mīlestību, tas nebūtu nekas cilvēcisks, pa ne eņģelisks vai debešķīgs, bet gan - pats Dievs.


Bez tam, Dieva mīlestība un žēlastība uz mums nav balstīta uz kaut kādiem nosacījumiem vai īslaicīga. Tā nebija mīlestība no mūsu puses ,kas mūs pestīja, bet mīlestība no Viņa(1.Jāņa 4:10).

Viņš mīlēja mūs ar mūžīgu mīlestību (Jer.31:13).Viņā žēlastība uz mums bija pagātnes mūžībā, pirms pasaule sākās(2Tim 1:9).Kad Kristus mūs mīl, Viņš mīl mūs līdz galam Neviens grēks, neviena neveiksme vai vājība no mūsu puses nevar mūs šķirt no tās Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū(Rom 8:35-39)


GALVENĀ DOMA: Vārdi “Dievs ir mīlestība” bieži vien tiek izteikti, lai ierosinātu domāt, ka Dievs neizturas nopietni pret grēku, vai arī, ka viņš izglābs ikvienu. Patiesībā tādēļ, ka Dievs ir mīlestība, Jēzus nāca uz šo Zemi, lai nomirtu mūsu vietā. Tā ir dārga un neatlaidīga mīlestība.


PATIESĪBA PAR ATPIRKŠANU. Šajos iedvesmojošajos pantos (1.Jāņa 4:7-21) mēs ievērojam saistību starp mīlestību un atpestīšanu. Patiesība, ka “Dievs ir mīlestība” nekavējoties tiek savienota ar krustu — ar Dieva glābjošās, sevis uzupurējošās mīlestības vislielāko pierādījumu. Dieva mīlestība nav kādas neskaidras jūtas vai beznozīmīgi vārdi. Tā ir aktīva un iespaidīga un vistiešākā nozīmē skar mūsu sirds grēcīgo egoismu.


Dievs vēlas atjaunot to, kas tika pazaudēts līdz ar grēka ienākšanu pārtrauktajām attiecībām — mūsu mīlestību un labprātīgu uzticību glābjošajam, dziedinošajam un uzticības cienīgajam Debesu Tēvam. Ar neizsakāmajām ciešanām pie krusta par visas cilvēces grēkiem, Kristus ikvienai grēcīgai būtnei sagādāja iespēju būt vienotai ar Viņu. Atpirkšanu nodrošina apstāklis, ka Viņš meklēja cilvēces samierināšanu ar sevi. Atklājot savu patieso dabu pie krusta ar piedāvājumu atņemt ikvienu grēku, Dievs uz visiem laikiem ir atspēkojis pret Viņu vērstās apsūdzības.


MĪLESTĪBAS AVOTS (1.Jāņa 4:7,

Frāze, ka Dievs ir mīlestība, jau ir kļuvusi par novalkātu izteicienu. Mūsu priekšstats par mīlestību balstās uz to, kā tā izpaužas apkārtējā sabiedrībā, kas ir daudz par maz, lai izprastu Dieva mīlestību. Jānis nesaka, ka mīlestība ir kāda no Dieva īpašībām; tā ir Viņa tiešās dabas izteiksme.


Vai visa mīlestība burtiski nāk no Dieva? Kā no mīlēt spēju radītāja — varbūt. Tomēr pastāv tik daudz dažādi izpausmes veidi, ko mēs saucam par mīlestību, kas tālu atšķiras no Dieva mīlestības (agape), tā kā būtu pārāk augstprātīgi uzskatīt par dievišķu, piemēram, cilvēcīgo mīlestību laulības dzīvē. Mums vajadzētu izsargāties ,lai Dievu nepadarītu sev līdzīgu, sakot: “Dieva mīlestībai jābūt tādai pašai kā manai mīlestībai.” Iespējams, tieši tādēļ Gara inspirētais Jānis tūlīt nākošajos pantos Dieva mīlestību saista kopā ar Jēzus ierašanos mūsu pasaulē. Izpratni par mīlestību sātans ir tā sagrozījis, ka daudziem tā pārvērtusies par liela egoisma vai uzkrītošas juteklības izpausmi. Dieva mīlestība, kā tā aprakstīta 1. Korintiešu 13. nodaļā, nemeklē savu labumu, bet rūpējas par citiem. (Skat. īpaši 4. un 7. p.) Ja Dievs ir mīlestība, ja Viņš ir visspēcīgs, kāpēc Viņš nevar visus piespiest sevi mīlēt? Sal. pam. 1:29; Jes. 65:12

MĪLESTĪBAS PIERĀDĪJUMS (1.Jāņa 4:9,10)

Kāds ir Dieva mīlestības pierādījums? 1.Jāņa 4:9

Dievs nāca uz šo pasauli, lai glābtu mūs. Jēzus nāca, “lai mēs dzīvotu caur Viņu”. (1.Jāņa 4:9; skat. arī Jāņa 1O:10)

Stādieties priekšā, ka jums pilsētā ir pazudis dēls. Kaut kāda iemesla dēļ viņš vakarā nav atgriezies mājās. Jūs varat apgalvot “es viņu mīlu”, bet kamēr neiziesit ārā to meklēt pilsētas tumšajās ielās, jūsu vārdi ir tukši un nenozīmīgi. Vai Dievs mūs mīl tāpēc, ka mēs Viņu mīlam? 1.Jāņa 4:10

Nē! Mīlestība sākas ar Dievu. “Lūk, ko nozīmē mīlestība: nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1.Jāņa 4:10, TEV)

“‘Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti’. (Jes. 53:5) Uzlūko Viņu tuksnesī, Ģetzemanes dārzā un pie krusta! Nevainīgais Dieva Dēls uzņēmās grēka nastu. Viņš, kurš vienmēr bija viens ar Dievu, tagad savā dvēselē izjuta, cik briesmīgā stāvoklī atrodas cilvēks, kuru grēks ir šķīris no Radītāja. Tāpēc no Viņa lūpām izlauzās sāpju kliedziens: ‘Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?’ (Mat. 27:46) Grēka nasta, apziņa par tās smagumu, par grēka izraisīto dvēseles atšķirtību no Dieva salauza Dieva Dēla sirdi.” — “Ceļš pie Kristus”, Kā Dievs mīlestībā mūs velk pie sevis? Jāņa 12:32; Atkl. 22:17

“Kristus nāca, lai pasaulei darītu zināmu Dieva mīlestību, lai visu cilvēku sirdis vilktu pie sevis. Viņš sacīja: “Kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) Pirmais solis pretī pestīšanai ir atsaukšanās uz Kristus mīlestības pievelkošo spēku.”

MĪLESTĪBAS REZULTĀTS (1.Jāņa 4:11-16)

Ja Dievs mūs mīl, kas tad jādara mums? Padomājiet par dažiem paskaidrojošiem tekstiem! 1.Jāņa 4:11,12

Kaut gan mums nav iespējams Dieva mīlestību izjust tiešā fiziskā ceļā (jo neviens Dievu nav redzējis), mums tomēr ir vienotība ar Viņu mīlestībā, kuras nozīme ir daudz reālāka par cilvēcīgo mīlestību. Daži ļaudis ilgojas, kaut Dievu varētu redzēt, jo tad Viņa mīlestības piedzīvojums būtu daudz taustāmāks. Tomēr Trīsvienībā (atcerieties, ka te tiek pieminētas visas dievības personas) mums pieejama visaugstākā garīgās mīlestības forma, kas “tapusi pilnīga” mūsu vidū. (Jāņa 4:12)

Kā Dievs mums piešķir savu mīlestību un palīdz palikt mīlošā stāvoklī? 1.Jāņa 4:13-16

Svētā Gara klātbūtne mūsu sirdī ir arī Kristus un Tēva klātbūtne. (Jāņa 14:18,23) Kad tā paliek ar mums, Viņa mīlestība piepilda visu dzīvi, bet kad Svētais Gars vairs mūs nepārvalda, mēs pārstājam mīlēt. Mūsu sadraudzība ar Dievu, pateicoties sirdī mājojošajam Svētajam Garam, apstiprina pārliecību, ka Jēzus ir mūsu Glābējs un dara mūs spējīgus veidot uzticīgas mīlestības pilnas attiecības ar citiem.

“Pats galvenais, kas mums nepieciešams, lai varētu saņemt un līdzdalīt citiem Dieva piedodošo mīlestību, ir apzināties un ticēt mīlestībai, kāda Viņam ir pret mums. (1.Jāņa 4:16) Sātans lieto dažādas viltības, lai mēs neatzītu šo mīlestību. Viņš grib, lai domājam, ka mūsu kļūdas un pārkāpumi ir tik briesmīgi, ka Kungs vairs neuzklausīs mūsu lūgšanas, nesvētīs un neglābs mūs. Sevī mēs neredzam neko vairāk, kā tikai vājības, un nav nekā, kas dotu cerību uz Dieva žēlastību, un sātans cenšas iestāstīt, ka visas mūsu pūles ir veltīgas, ka mēs nevaram izlabot sava rakstura trūkumus. Kad mēs mēģināsim tuvoties Dievam, ienaidnieks čukstēs: “Tev nav vērts lūgt. Vai tad tu nedarīji to ļaunumu? Vai tu negrēkoji pret Dievu un nepretojies savai sirdsapziņai?” Bet mēs varam ienaidniekam sacīt, ka “Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” (1.Jāņa 1:7) Tieši tad, kad sajūtam, ka esam grēkojuši un nespējam lūgt, — tieši tas brīdis lūgšanai ir vispiemērotākais! Mēs varam izjust kaunu un būt dziļi satriekti, tomēr mums jālūdz un jātic.” — “Kristus kalna svētruna”, 115.lpp.

PĀRDOMĀSIM: Es varu ticēt, ka Dievs ir mīlestība, bet kā izmainās mana attieksme, ja es ticu, ka Dievs mīl


Jāņa ev. 21:15-19-1 Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manus jērus!"
1Vēl otru reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manas avis!"
Trešo reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? - un sacīja Viņam: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu." Jēzus saka: "Gani Manas avis!
Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi."
Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: "Seko Man!"


1.Jāņa 4.Nodaļa 18-21

-Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.
Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.
Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.
Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli

http://life-prophetic.blogspot.no/

Pieaugt, lai iemantotu apsolīto zemi

Lai iemantotu, tev ir jāpieaug! - 2011

Dale & LuAnne Mast (Destiny Christian Church)

Pirms vairākām nedēļām, cenšoties sadzirdēt vārdu no Dieva par 2011. gadu, Kungs mani aicināja pārskatīt to vārdu, ko Viņš man bija devis par 2010. gadu. Turpmākais vārds palīdzēs tev ieiet 2011. gadā.

2010 ir interesants skaitļu salikums. Tikai 2, Kālebs un Jozua, bija pietiekami nobrieduši, lai iemantotu zemi un sniedza pozitīvas ziņas par to. Pārējie 10 atgriezās ar negatīvu ziņojumu, kura dēļ vesela paaudze pazaudēja savu svētību. Un 0 bija tas, kas viņiem bija kopīgs, lai gan viņi visi bija izraēlieši.

Mēs esam dzirdējuši daudz negatīvu prognožu. Ko mēs sakām? Atceries, ka tas, ko mēs sakām, ietekmē visus klausītājus, un mēs par to būsim atbildīgi Dieva priekšā. Ja ielaidīsim savā garā sliktas ziņas, tās bloķēs mūsu spēju pieaugt. Ziņojums par milžiem pats par sevi vēl nenozīmē sliktas ziņas, taču problēma ir neticībā tam, ka Dievs varētu dod uzvaru pār tiem. Vairāk kā miljons cilvēku priecājās un dejoja vērojot, kā viņu priekšā pašķiras Sarkanā jūra un aprij viņu ienaidniekus. Taču tikai divi no viņiem pieauga tiktāl, lai spētu ieiet Apsolītajā Zemē.

Gadu mijā Kungs runāja uz mani: „Tev ir jāpieaug, lai spētu ņemt dalību tajā, ko esmu tev sagatavojis šajā nākamajā sezonā.” Šie vārdi pilnībā paņēma manu uzmanību. Tie atbalsojās manā garā un prātā. „Tev ir jāpieaug!”

Viņš ir sagatavojis manu likteni. Tas ir rezervēts priekš manis. Tagad ir mans laiks. Tas ir lielāks par jebko, jo līdz šim esmu darījis. Tomēr saskaņā ar Viņa vārdu, es nebiju gatavs tajā piedalīties. Tas veda mani dziļāk lūgšanā. Atnāca atklāsme: man ir jāatbrīvojas no visa, kas atnes lejupslīdi - no domu uzstādījumiem par manu likteni, svaidījumu, mērķi un spējām.

Izkāp no pagātnes un iekāp Viņa ceļā!

Mums kā Kristus Miesai ir jāpieaug savā garā, lai ieietu Dieva plānā mūsu dzīvēm. Ēģipte nav tikai jūga un verdzības vieta, tā ir arī ieslodzījuma vieta, kas padara samazinājuma garu pieņemamu un normālu. Manas vecmāmiņas paaudzi ietekmēja Lielā Depresija. Viņa mēdza ik pa laikam nopirkt lielu, svaigu banānu ķekaru, tomēr vienmēr vispirms apēda veco ķekaru. Viņai vienmēr bija divi ķekari, tomēr svaigus banānus viņa baudīja ļoti reti. Viņa turpināja dzīvot tā laika gudrībā, kas bija jau pagājis. Laikam ejot, tas izrādījās ne vien lieki, bet arī traucēja viņai saņemt pilnu svētību jaunajā sezonā, kurā viņa bija iegājusi.

Tad Dievs atgādināja man par vārdu, ko saņēmu pirms daudziem mēnešiem. Es dzirdēju lielu eksploziju, it kā dinamīta sprādzienu. Tas bija tik skaļš, ka es izbijos. „Dievs, kāpēc tik skaļi?” es vaicāju. „Tāpēc, ka elles skaņa daudzus tur pagātnē”, Viņš atbildēja. „Es izspridzinu viņus viņu nākotnē! Viņi nespēj tur nokļūt paši.” Savā prātā es iedomājos augšistabu, kur Dievs izspridzināja 120 ticīgos viņu nākotnē. Viņi izkāpa no savas pagātnes un iekāpa Viņa ceļā.

2. Mozus 23:30 „Maz pamazām Es tos izdzīšu ārā, līdz kamēr tu pieaugsi un varēsi iemantot to zemi.”

Dievs šobrīd priekš tevis atraisa kaut ko svaigu no Debesīm. Izlauzies no savas pagātnes Lielās Depresijas! Šobrīd ir jauna sezona ar jaunu nodrošinājumu un redzējumu! Dievs tevi izspridzina tavā nākotnē. Viņa sapnis par tevi ir lielāks nekā tavējais. Rakstos nav atrodams neviens cilvēks, kas savā prātā būtu bijis gatavs spert soli, ko Dievs viņiem lika, izņemot Jēzu. Viņus visus vajadzēja izspridzināt viņu nākotnē ar Dieva vārdu un klātbūtni.

Pretestība būs, taču eņģeļi gūs virsroku!

Sagatavojies atstāt Ēģipti, paņemot līdzi tās bagātības! Tie saņēma to, kas bija nolaupīts iepriekšējām paaudzēm! Tie, kuri piecelsies un salauzīs jūgu, saņems iepriekšējām paaudzēm pienākošos atmaksu. Milži ir lielāki, taču lielākas ir arī uzvaras! Šis ir paaugstinātu grūtību laiks, taču svētības ir lielākas kā jebkad! Mēs atrodamies vienā no visstratēģiskākajiem posmiem. Tas, kāda būs mūsu attieksme mūsu stratēģiskajos momentos, iespējams, noteiks nākamo desmitgažu gaitu miljoniem cilvēku. Desmit izlūki, kuru vārdus mēs neatceramies, atnesa negatīvas ziņas, un tas apstādināja Dieva plāna realizāciju teju miljonam cilvēku.

2. Mozus 23:20 „Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis.”

Ir vieta, ko Dievs tev ir sataisījis. Dievs sūta eņģeļus pasargāt tevi ceļā. Tu sastapsies ar pretestību, taču eņģeļu palīdzība gūs virsroku. Lai tu tur nonāktu, būs nepieciešama eņģeļu palīdzība.

Izraēliešiem dotais vārds par pieaugšanu tika dots, lai sagatavotu viņus saņemt Apsolīto Zemi. Taču viņi nepieauga un nesaņēma to, ko Dievs viņiem bija sagatavojis. Mums ir jāpieaug, lai mums būtu daļa pie tā, kas Dievam ir priekš mums. Pieauguma svaidījums ir uz tevis. Tev ir jāpieaug, lai saņemtu to, kas ir tavs! Tas, kas tevi sagaida, ir brīnišķīgs!

Bībelē minēto vīru un sievu pieaugums sākās sastapšanās laikā ar Dievu. Viņi ieraudzīja Dievu lielāku, un sevi - lielākus Dievā. Viņi ticēja tam, ko Dievs teica un rīkojās saskaņā ar to. Viņi atstāja savu pagātni. Pieaudz! Dievam tu esi vajadzīgs.

Šī ir milžu sezona, bet kur ir Jozuas?

Galvenās stratēģijas Apsolītās Zemes ieņemšanai

1. Atbrīvojies no visa, kas veicina garīgu lejupslīdi:
a) bailes;
b) neticība;
c) šaubas;
d) izlauzies cauri ierobežojumiem, kurus tu pats esi pieņēmis.

2. Paklausība / disciplīna:
a) katrs čempions zina, ka uzvarā ir jāiegulda darbs un disciplīna.

3. Lūdz, lai Dievs tev parāda, kas tu esi Viņā.

4. Lūdz, lai Dievs tev parāda, kas ir tava Apsolītā Zeme.

5. Identificē milžus. Identificē sevi kā Jozua.

6. Tiec pāri pagājušās sezonas lielumam un tiem, kuri vairs nav kopā ar tevi, lai tevi vestu. Gluži kā Jozuam, tagad ir pienākusi tava kārta.

7. Tiec pāri visiem mirušajiem jautājumiem un sērām.

8. Notici tam, ko Dievs ir teicis par tevi un sāc rīkoties saskaņā ar to TAGAD!

9. Rūpējies par to, lai Viņa klātbūtne tavā dzīvē būtu stipra.

10. Ļauj, lai nākamā izlaušanās būtu kā pakāpiens, nevis kā apstāšanās vieta.

11. Plāno tā, it kā tev nebūtu iespējams zaudēt. Neatlaidīgi realizē šo plānu.

12. Lūdz paļaujoties, ka saņemsi.

13. Apzinies, ka Tēvam ir prieks piešķirt tev valstību, un ka tu esi daļa no tās.

14. Esi pateicīgs par katru sperto soli un raugies, kā Viņš paver ceļu tur, kur ceļa nav.

15. Tici dāvanām un svaidījumam, ko Dievs ir piešķīris tavā dzīvē, kas palīdzēs sasniegt tev nosprausto likteni.

Pasapliecinaasanaas, pastaisna vai patiesa kalposana?

Kaada ir tava kalposana?
Drudzaina, stresaina, viam jaabuut labi!
Uz ko Dievs tevi aicina?
Kalposanu kas ir palaaviibaa un uzticiibaa Dievam! Miers un prieks liecinaas par Dieva klaatbuutni, nevis kafija un pilns galds ar gardumiem!

Kaa lai izmaina, kaa lai so kalposanu padara Dievam tiikamaaku, pirms katehisma un Misee  vienmeer luudzos un sanemu so mieru, bet kad jaamenidzee taalaak stress paarnem mani!  nespeeju nodot taalaak info saprotamaa veidaa!  Vai nodot citam lai vada?! Kaut gan pieredze raada, ......

Nav jau uzreiz jaapadodas, bet ir jaapilnveidojas, piedomaa pie taa naakamreiz, labojies! Dievs savus beernus pamaaca! Ja tu nemaaciisies tad vajadzees kaadu citu, jo saada kalposana nav Dievam tiikama! 

Peec kaa paziis Dieva beernus? Miera prieka un sadraudziibas savaa starpaa!

 Vai tavaa kalposanaa tas paraadaas?

Nev jeegas atteikties no lietaam,  ja sirds nav atteikusies no sevis! Var atteikties no visa un dziivot meza buudinaa, bet ja sirds napieder Jeezum tam nav jeegas! 

Iespeejams......

4. oktobrī, svētā Franciska svētkos, pāvests veica vienas dienas vizīti Asīzē. Tas bija viņa trešais ceļojums pa Itāliju. Vizītes programma bija ļoti intensīva.
Francisks tikās ar bērniem invalīdiem, veltot katram sirsnīgu vārdu, apskāvienu, skūpstu. Tiekoties ar Caritas aprūpētajiem trūkumcietējiem, pāvests uzsvēra, ka visiem kristiešiem vajag atbrīvoties no pasaulīgā gara, kas rada traģēdijas, padziļina nabadzību un badu, veicina jaunus verdzības veidus. Svētā Franciska bazilikas laukumā Svētais tēvs vadīja dievkalpojumu. Homīlijā viņš aicināja, lai naids un nesaskaņas atbrīvotu vietu mīlestībai un mieram.

Nepietiek tikai lasīt Svētos Rakstus, vajag ieklausīties Jēzū, kurš caur tiem mūs uzrunā – sacīja Francisks tiekoties ar priesteriem, konsekrētajām personām un pastorālo padomju locekļiem. Tikšanās vieta bija Svētā Rufīna katedrāle, kurā līdz mūsdienām ir saglabājies batistērijs, kur tika nokristīti Francisks un Klāra. Uzrunā pāvests dalījās pastorālā darba pieredzē, norādot uz nepieciešamību klausīties Dieva Vārdu.

«Domāju par priesteri, kura uzdevums ir sagatavot labu sprediķi. Kā to var izdarīt, ja pats pirms tam nav atvēris savu sirdi un klusumā nav klausījies Dieva Vārdu? Nu jau pietiek garo un garlaicīgo sprediķu, kuros neko nevar saprast. Tas attiecas arī uz jums, vai ne? Taču es domāju arī par tēviem un mātēm, kuri ir bērnu pirmie audzinātāji. Bet kā var audzināt bērnus, ja pašu sirdsapziņas nav atvērtas Dieva Vārda gaismai, ja viņu domāšanas veidu un darbību nevada Vārds? Kādu piemēru viņi var dot saviem bērniem? Un tas ir ļoti svarīgi, jo vēlāk dzīvē tēvi un mātes nereti cieš no bērniem... Un tu, kādu piemēru viņiem esi devis? Kā esi viņus uzrunājis? Ar Dieva Vārdu, vai tikai ar televīzijas raidījumu vārdu? Tēviem un mātēm ir jārunā par Dieva Vārdu!»

Pāvests aicināja priesterus būt kopā ar savas kopienas ticīgajiem. Viņš atgādināja, ka labs prāvests zina visu savas draudzes ticīgo vārdus. Svētais tēvs ieteica priesteriem uzklausīt ticīgo padomus, jo viņi ir spējīgi atrast evaņģelizācijas jaunus ceļus.

«Dažreiz domāju par laulātajiem, kuri pēc daudziem kopdzīves gadiem šķiras. Tēvs, jo mēs nesaprotamies, esam attālinājušie viens no otra... Iespējams, ka attiecīgajā brīdī viņi nelūdza piedošanu. Varbūt nespēja piedot. Jaunajiem pāriem vienmēr dodu šādu padomu: Ķildojieties cik gribat. Lido un plīst trauki? Neraizējieties! Tikai nekad nenoslēdziet dienu neizlīguši! Nekad! Ja laulātie iemācītos runāt: piedod man, biju noguris. Un nākamajā dienā sāktu visu no jauna. Tas ir skaists dzīves veids. Tas palīdz izvairīties no sāpīgajām separācijām. Cik svarīgi ir iet kopā, neaizskrienot priekšā un nedzīvojot pagātnes atmiņās».

Uzrunas noslēgumā Francisks sūtīja Asīzes priesterus uz perifēriju. Tā ir, piemēram, labi situētu ģimeņu bērni, kuri nespēj pārkrustīties. Tur, kur nav Dieva, tur ir eksistenciālas perifērijas, sacīja pāvests.

Klauzūras māsas ir aicinātas būt ļoti cilvēciskas – šo atziņu pauda pāvests, tiekoties ar Svētās Klāras dibinātā ordeņa māsām. Var domāt, ka māsas dzīvo noslēgtībā, tikai pašas ar Dievu. Taču tas nav ne katoliskais, ne kristīgais gars. Mūsu dzīves centrā jābūt Kristum – Dievam, kurš pieņēma un saglabāja cilvēcisko dabu. Prieks ir tā zīme, kas liecina, ka māsa ir cilvēciska. Kādu liecību dot skumjas klostermāsas? Varbūt tās arī smaida, taču viņu smaids līdzinās stjuartu smaidam, kurā nav prieka, kas izplūst no iekšienes. Lūgšana vairo prieku – atgādināja pāvests. Viņš aicināja klarises rūpēties un stiprināt kopienas dzīvi, kurā ir problēmas, tāpat kā katrā ģimenē, jo ļaunais gars izmanto visu, lai radītu šķelšanos un nesaskaņas. Tomēr vajag visu panest ar prieku, kas izplūst no kontemplācijas – teica Francisks.

^{Radiovaticana.org}

Veestiijums 2011 28.janvaaris

Mani izvēlētie bērni, kas izplata vēstījumus visā pasaulē, izraisīs prieka asaras dvēselēm, kuras dzīvoja nestabilu tukšu dzīvi, bet tagad ubago palīdzību un piedošanu.

Skatieties uz visu Manām acīm. 

Skatieties ar Manām acīm uz saviem draugiem, tuviniekiem, kaimiņiem, darba kolēģiem. Ja izrādīsiet viņiem uzmanību un mīlestību, viņi sajutīs Manu klātbūtni. Viņus vilks pie jums, nezinot iemeslus. Sekojiet Manam paraugam, un kļūsiet Mani palīgi dvēseļu pestīšanā. Ar godbijīgām lūgšanām jūs viņus tuvināsiet Man. Uzņemoties upuri un ciešanas, vienojoties ar Mani, jūs palīdzēsiet daudzus izglābt. Runa ir par tiem, kuri vēl nav atstājuši šo zemi, un tiem, kuri šķīstītavā gaida Pastaro tiesu.

Visbeidzot, ļaujiet jums atgādināt, ka jums ir tikai divas izvēles. Ticiet Man, atveriet savas sirdis Patiesībai. Patiesību jūs atradīsiet Evaņģēlijā. Ja jums nav ticības, tad izlasiet vismaz vienu Manas Mācības daļu. Pēc tam palūdziet, lai atvērtos jūsu sirdis Patiesībai. Ja to izdarīsiet, skaidri zināsiet, kurš ceļš ved uz Paradīzi. Varat to visu arī noraidīt, ja dzīvojiet ar aizvērtām acīm, neredzot Patiesību. Šajā gadījumā tikai ticīgo lūgšanas jums var palīdzēt. Manu atbalstītāju lūgšanas, Dievišķās Žēlsirdības Kronītis, kuru 20.gadsimtā Es devu māsai Faustīnai, dos iespēju glābt jūsu dvēseles pat pēdējā brīdī pirms jūsu nāves.

Lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties (īpaši tagad) Dieva Žēlsirdības Kronīti par savu dvēseli un par neticīgo dvēselēm. Lūgšanu grupas palīdzēs jums izplatīt Patiesību un palīdzēs atrast ticību tiem, kas nav pārliecināti savā dzīvē, nezina, no kurienes nāk un, kur aizies. Tas viss veicina Evaņģēlija izplatīšanos visā pasaulē.

Iepriekšējos vēstījumos dotie paredzējumi jau notiek, notikumi pakāpeniski piepildās, un tuvojas Mana Otrā Atnākšana.

Mani bērni, esiet vienmēr modri (gatavi), palieciet žēlastības stāvoklī, atveriet savas sirdis mīlestības un miera mācībām. Ja cilvēki vienmēr būtu sekojuši Manām mācībām, tagad pasaulē nebūtu ne karu, ne alkatības, ne naida, ne nabadzības. Katru dienu, vismaz pusstundu, ar lielu mieru savās sirdīs, palieciet klusumā, pārdomājiet un lūdzieties.

Lasiet psalmus un pamācības, uzdodiet sev jautājumu: vai šīm mācībām ir saistība ar mūsdienu pasauli un jo īpaši ar manu dzīvi? “Protams, jā.” Lūdzieties par to spēku, kurš palīdzēs mainīt jūsu attieksmi un skatījumu uz dzīvi pēc nāves. Meditējiet par šo svarīgo mācību! Dzīve pasaulē, tas ir īss laika sprīdis. Vienīgā, patiesā laime un Mūžīgā Dzīve ir Debesīs, ar Mani, Paradīzē, Tēva Valstībā.