Lūgšanas nozīme jaunās evaņģelizācijas darbā

Lūgšanas nozīme jaunās evaņģelizācijas darbā

Tēva R. Kantalamesas pārdomu turpinājums Adventa laikam

Evaņģelizācijas darbā jāievēro līdzsvars starp lūgšanu un aktīvo darbību. Vairāk evaņģelizē tas cilvēks, kurš lūdzas, bet nerunā, nekā tas, kurš runā, bet nelūdzas – sacīja kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa, uzrunājot Benediktu XVI un Romas kūrijas darbiniekus. Adventa laika otrajā tikšanās reizē pāvesta nama sprediķotājs pievērsās Baznīcas vēstures posmam no 6. līdz 9. gadsimtam, kad, pateicoties mūkiem, notika Eiropas jaunā evaņģelizācija pēc barbaru invāzijas. 

Atbildot pāvesta aicinājumam uz jauno evaņģelizāciju un gatavojoties 2012. gadā gaidāmajai šim tematam veltītai Bīskapu sinodei, tēvs Kantalamessa izvēlējās Adventa pārdomu ietvarā pievērsties četriem Baznīcas vēstures posmiem, kuros vērojams īpašs kāpums misiju laukā. Viņa mērķis ir parādīt, ko mēs varam mācīties šodien, proti, no kādām kļūdām jāizvairās, kādiem piemēriem varam sekot un kādu ieguldījumu šajā laukā var sniegt katrs Baznīcas loceklis. Šajā uzstāšanās reizē lektors atbildēja arī uz vienu no plaši izplatītajiem iebildumiem: Kā varam mierīgi sēdēt un lūgties, kad ir steidzami jāpadara tik daudz darbu? Kā lai neskrienam, ja deg māja?

Pēc Romas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā un tautu sajaukuma, ko izraisīja barbaru invāzija, notika otrais lielais evaņģelizācijas vilnis. Mainoties situācijai sabiedrībā, Baznīca atradās jaunu izaicinājumu priekšā – norādīja pāvesta nama sprediķotājs. Kristieši jautāja, kā izturēties pret barbariem. Ja sākumā viņos saskatīja draudus, tad vēlāk maz pamazām saprata, ka priekšā stāv plašs misiju lauks. Viņi apzinājās, ka jāīsteno apustuļa Pāvila vārdi: „Nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizītā, ne barbara, ne skīta, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus.” (Kol 3, 11) Tas bija aicinājums nojaukt rasu, reliģiju, kultūru un sociālo slāņu robežas. Tēvs Kantalamessa atzina, ka šajā laikā nozīmīgu lomu spēlēja pāvests, bīskapi, tautu valdnieki, kuri pirmie pieņēma kristietību, un it īpaši mūki. Rietumos mūku kustība sākās 4. gadsimtā. No 5. līdz 8. gadsimtam Eiropa burtiski pārklājās ar klosteriem. Daudziem klosteriem bija izšķiroša nozīme kontinenta formācijā – ne tikai ticības formācijā, bet arī mākslā, kultūrā un lauksaimniecībā. Ne par velti sv. Benedikts tika pasludināts par Eiropas debesu aizbildni. Eiropas kontinenta kristianizācija tika pabeigta 9. gadsimtā ar slāvu tautu atgriešanos, kas notika pateicoties Kirila un Metodija darbam.

Ko mēs šodien varam mācīties no šī vēstures perioda? Kapucīnu tēvs norādīja, ka toreiz notika tautu kustība no Austrumiem uz Rietumiem, bet tagad – no Dienvidiem uz Ziemeļiem. Atšķirība ir tā, ka mūsdienās Eiropā ierodas nevis pagāni vai kristīgie herētiķi, bet citu reliģiju pārstāvji, kuri bieži vien ir ļoti stipri savā ticībā. No tā izriet kāds jauns elements, proti, ir vajadzīgs dialogs. Turklāt jāņem vērā, ka dialogs nav pretrunā ar evaņģelizāciju. Tieši pretēji, starpreliģiju dialogs ir Baznīcas misiju darba sastāvdaļa – uzsvēra tēvs Kantalamessa.

Uzrunas turpinājumā viņš norādīja uz kontemplatīvās dzīves lielo nozīmi evaņģelizācijas darbā. Tā bija svarīga pagātnē un ir tikpat svarīga šodien. Šajā kontekstā sprediķotājs kā piemēru minēja vairākas kopienas, kurām šodien ir būtiska loma evaņģelizācijā. Tās ir Jeruzalemes klosterbrālības, kuru harizma ir evaņģelizēt ar mākslas un liturģijas skaistuma palīdzību, Bozes klosteris Itālijā un Tezē ekumeniskā kustība Francijā. Tēvs Kantalamessa atgādināja, ka nepietiek, lai Baznīcā būtu cilvēki, kuri nodotos tikai kontemplācijai, un tādi, kuri nodotos tikai misiju darbam. Vajadzīga abu elementu sintēze, un tai jāīstenojas katra misionāra dzīvē. Citiem vārdiem sakot, nepietiek lūgties „par” misionāriem, bet ir vajadzīgs, lai paši misionāri lūdzas. Slavenie mūki, kuri evaņģelizēja Eiropu pēc barbaru invāzijas, reizē bija dziļi lūgšanas un kontemplācijas cilvēki. Lūgšanas un aktīvās darbības izcils paraugs ir pats Kristus.

Runājot par minētajā laikmetā pieļautajām kļūdām, no kurām varam mācīties, tēvs Kantalamessa minēja divas galējības – slinkumu un nolaidību, un pārspīlētu aktivitāti. Tos, kuri grib visu laiku skriet, viņš salīdzināja ar ugunsdzēsējiem, kuri pa kaklu pa galvu ierodas, lai dzēstu ugunsgrēku, bet izrādās, ka ir aizmirsuši paņemt ūdeni. Arī mēs, ja nelūdzamies, kļūstam līdzīgi viņiem. Lai mūsu pūliņi, ko ieguldām evaņģelizācijas laukā, nestu augļus, mums jābūt lūgšanas cilvēkiem, jo galvenais varonis ir Svētais Gars. Noslēgumā sprediķotājs atgādināja, ka Vissvētākā Jaunava Marija tiek dēvēta par „evaņģelizācijas zvaigzni”, un paskaidroja šī titula nozīmi. Viņa ir „evaņģelizācijas zvaigzne”, jo atklāja Vārdu nevis tai vai citai tautai, bet visai pasaulei. Viņa nēsāja Vārdu savā klēpī, nevis uz lūpām. Marija bija piepildīta ar Kristu un ar savu klātbūtni izstaroja to citiem. Līdzīgi kā smarža, kas bez sacīšanas izplatās no cilvēka, kurš ir sasmaržojies, arī Marija ar savu klātbūtni izplatīja „Kristus smaržu” – sacīja tēvs Kantalamessa.

J. Evertovskis / VR