Brūss A. Hess
Sērija: Priekpilnas dzīves pamatnosacījumi
Spēcīgas lūgšanas
Filipiešiem 1:7-11
Atveriet savā Bībelē Jauno Derību, vēstules Filipiešiem pirmo nodaļu. Ir daudz teicienu un domu graudu par lūgšanu, un, droši vien, esat dzirdējuši daudzus no tiem. Viens no tiem – lūgšana visu izmaina. Vēl kāds bieži dzirdēts – Lūgšana kustina roku, kas kustina pasauli. Man tas patīk, ļoti radošs! Lūk, vēl– labākā dāvana, ko pasniegt otram ir lūgšana.
Mirkli padomājiet par šiem izteikumiem, un tad es jums gribu uzdot kādu jautājumu. Vai mēs tam ticam? Vai mēs ticam, ka lūgšana visu izmaina? Ja mēs tam ticam, tas noteikti ietekmēs to, kā mēs par citiem lūdzam. Šodien mēs turpināsim iesākto studiju sēriju par vēstuli Filipiešiem, kurai devām apakšnosaukumu “Priekpilnas dzīves pamatnosacījumi”.
Man vienmēr šķitis interesanti, ka vairākās vietās Jaunajā Derībā, šādos vai citādos vārdos, Pāvils saka jaunajiem kristiešiem: “Dariet tā, kā daru es!” 1. vēstulē Korintiešiem 11:1 viņš saka: “Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum.” Arī šeit, vēstulē Filipiešiem, 3. nodaļas 17. pantā viņš saka: “Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei.” Kā jau mēs redzējām pirmās nodaļas pirmajā pantā, Pāvils dod mums priekšzīmi tajā, kā iestāties lūgšanās vienam par otru. Ja bijāt ar mums pagājušā reizē, tad atceraties, ka daļa no svētrunas praktiskā pielietojuma bija mūsu aizlūgšanas vienam par otru.
Šodien mēs papētīsim šos pantus vēl dziļāk un skatīsimies, kā Pāvils lūdza par citiem. Es ticu, ka skatoties uz viņa piemēru, mēs spēsim stiprināt arī paši savu lūgšanu dzīvi, un tas ir aizraujoši! Kāds tad būs šodienas plāns –tas iedalās divās daļās. Pirmkārt, runāsim par Pāvila attiecībām ar citiem ticīgajiem un tad par viņa lūgšanu prioritāti. Izlasīsim kopīgi no 1. nodaļas 7. līdz 11. pantam.
Pāvils raksta: “Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī – gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā. Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību. Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.
No vienas puses, šī ir diezgan sarežģīta rakstu vieta, bet es ticu, ka šajos pantos ir kādi brīnišķīgi dārgakmeņi, ko mēs varam sevpaņemt. Sāksim, tātad, ar Pāvila attiecībām ar citiem, ko redzam jau 7. pantā, kur viņš raksta: “Tā man piederas domāt par jums visiem, jo es jūs nesu savā sirdī.” Kādā citā angļu tulkojumā teikts: “Jums ir īpaša vieta manā sirdī.”
Kā tas notiek? Kāpēc Pāvils tā varēja teikt? Kas to izraisīja? Patiesībā, viņš to ļoti labi izskaidro tajā pašā 7. pantā, sacīdams: “…jo gan savās saitēs, gan aizstāvot un nostiprinot evaņģēliju, jūs visus, kas kopā ar mani esat dalībnieki žēlastībā.” Vārds dalībnieki oriģinālvalodā skan koinoneo. Kādā angļu tulkojumā tas tulkots kā dalīt – jo jūs daliet žēlastību ar mani.”
Visbiežāk, draudzes kontekstā, mēs šo vārdu koinoneo tulkojam kā sadraudzība. Mums patīk runāt par kopīgu sadraudzību, mēs bieži sakām: “Uzrīkosim kādu sadraudzības pasākumu. Paņemsim ko uzkožamu, parunāsimies, vienkārši būsim kopā, kā brāļi un māsas Jēzū Kristū.” Tomēr Jaunās Derības koinoneovai sadraudzība ir kas vairāk par ēdienu un draudzēšanos. Vairāk par kopīgām maltītēm un labi pavadītu laiku. Labāks vārda koinoneo tulkojums būtu partnerība.
Daļēji Pāvils saka: “Es jūtos ar jums tik cieši saistīts partnerības dēļ, kas mums bija kalpošanā. Tāpēc, ka esam bijuši kopīgā kalpošanā, mēs esam saistīti. Mēs kalpojām plecu pie pleca, apliecinot un parādot Jēzu Kristu.” Tie no jums, kas kaut reizi ir devušies nelielā misijas braucienā, saprot, par ko es runāju.
Es jau 18 gadus esmu bijis kopā ar Filu Čainu, kurš ir mūsu draudzes misionārs Meksikā, un tāpēc, ka esam abi bijuši misijas laukā, starp mums ir izveidojusies cieša saikne. Mēs kopā esam devušies garos pārbraucienos ar auto, lai nestu Jēzus Kristus vēsti uz pavisam attāliem ciematiem; esam kopā pavadījuši daudz laika, runājot par dažādām ar kalpošanu un misiju saistītām tēmām, grūtībām. Un tas ir kļuvis par iemeslu, kāpēc starp mani un Filu ir izveidojusies cieša saikne.
Daudzi no jums zina, ka vairākus gadus esmu bijis iesaistīts kalpošanā Latvijā, un arī tur ir cilvēki, ar kuriem es izjūtu šo ciešo saikni. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs kopīgi esam kalpojuši, esam saskārušies ar grūtībām, reizēm pat nezinot, ko ēdīsim. Tādās kalpošanas situācijās šī īpašā saikne izveidojas ļoti ātri.
Pavisam nesen, Valentīndienas nedēļas nogalē, mēs noturējām laulību semināru “Labāk kopā”, kurā piedalījās aptuveni 550 cilvēku. Komanda, kas strādāja pie plānošanas, bieži tikās, lai lūgtu, domātu, izpildītu un ļautu tam visam notikt; mēs dienu un nakti kalpojām plecu pie pleca, lai šis seminārs būtu par svētību. Arī starp mums ir izveidojusies saikne. Ar daudziem no šiem cilvēkiem es nekad iepriekš kopā nebiju strādājis, bet tagad, jūtos ar viņiem ļoti cieši saistīts, jo mēs bijām iesaistīti vienā kalpošanas darbā.
Tātad, ja patiešām vēlaties izbaudīt, kā tas ir būt saistītiem ar citiem Jēzus Kristus sekotājiem, tad sāciet ar viņiem kopā kalpot plecu pie pleca. Ja jūs to vēl nedarāt, tad ziniet, ka laižat garām lielu svētību. “Jā, es nāku, esmu šeit svētdienās, bet pēc tam dodos uz mājām”, ir attieksme, kas nolaupa lielu daļu kristieša dzīves, kā arī liedz baudīt to svētību, ko saņemam esot cieši saistīti ar citiem ticīgajiem.
Ievērojiet 8. pantu. “Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem ar Kristus Jēzus sirsnību.” Kāpēc Pāvils to saka? Tāpēc, ka cilvēki ir svarīgi! Kristus nomira par cilvēkiem, tāpēc arī mēs šeit, pie altāra, saliekam mugursomas, kuras sūtīt misijas darbam Meksikā – tas mums ir atgādinājums, ka cilvēki un īpaši bērni Meksikā ir svarīgi.
Man tiešām ļoti patīk Kenta Hagsa Draudzes definīcija. Viņš saka” “Mēs esam spēcīga brāļu un māsu grupa, kas cīnās par pasaules dvēselēm.” Kad to lasu, man uzmetas zosāda. “Mēs esam spēcīga brāļu un māsu grupa, kas cīnās par pasaules dvēselēm.” Mīļie, es varu jums apgalvot, ja kalpojat vienā garā plecu pie pleca, dienu no dienas, tad jūs piedzīvosiet šo stipro saiti, par kuru te runā Pāvils.
Tālāk, viņš 8. pantā turpina: “Es ilgojos pēc jums visiem ar Jēzus Kristus sirsnību.” Mēs tik skaidri varam redzēt viņa pieķeršanos. Runājot par Pāvila ciešo saikni ar citiem ticīgajiem, gribu uzdot jums jautājumu, uz ko godīgi, paši sev atbildiet. “Vai jūs sēžat kalpošanas skatītāju rindās, vai arī esat spēles pamatsastāvā?” Es jau iepriekš teicu, ir brīnišķīgi, ka cilvēki nāk uz svētdienas rīta dievkalpojumiem. Tas ir labi, tomēr kristīga dzīve nozīmē un piedāvā tik daudz ko vairāk par to.
Tātad, pirmkārt, šajos pantos mēs redzam Pāvila saikni ar citiem. Bet, aizraujoši ir arī redzēt Pāvila lūgšanu prioritātes. Atcerieties, ko viņš teica 4. pantā? Viņš rakstīja: katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūdz. Viņš lūdza par citiem ticīgajiem. Bet kā viņš lūdza? Ko viņš par tiem lūdza?
Uz brītiņu apstāsimies, es gribu jums uzdot vēl kādu jautājumu, padomājiet par to. “Kādas ir mūsu lūgšanas par citiem?”
Parasti tas notiek kaut kā tā – “Man drīz būs darba intervija, vai tu varētu par mani aizlūgt?” Vai arī: “Man būs ļoti grūts eksāmens. Vai tu vari par mani lūgt, kamēr es to kārtošu?” Kāds cits: “Es šobrīd cīnos ar lielu slimību, es gribētu, ka tu vari lūgt par mani.” Vai varbūt: “Es cietu autoavārijā, man ir vajadzīgas aizlūgšanas.” Vai arī: “Man ir jāpērk jauna mašīna. Parasti ir tik grūti atrast labu darījumu, vai tu varētu par to aizlūgt?’ Vai: “Es zaudēju darbu, man vajadzīgs ir jauns. Vai vari par to lūgt Dievu?”
Vai tad tādas nav tās ierastākās lūgšanu vajadzības? Kas tām visām ir kopīgs? Ja pievērsīsiet uzmanību, pamanīsiet, ka tās visas ir fiziskās pasaules problēmas. Protams, es gribu, lai jūs saprotat, nav nekas slikts par to visu lūgt. Es arī par to lūdzu. Kad es uzzināju, ka man ir vēzis, es pavisam noteikti ilgojos pēc jūsu aizlūgšanām tajā laikā. Pat Pāvils lūdza par fiziskām vajadzībām. Ja izlasīsiet 2. nodaļā 26-to un 27-to pantu, redzēsiet, ka Pāvils runā par Epafroditu, savu līdzstrādnieku un cīņas biedru: “..viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdājies par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību. Patiesi viņš bija slims, tuvu nāvei.” Pāvils un filipieši bija noraizējušies, ka Epafrodits varētu nomirt. “Bet”, Pāvils turpina, “Dievs viņu ir žēlojis un ne vien viņu, bet arī mani, lai man nebūtu bēdas uz bēdām.”
Es varu jums garantēt, ka tad, kad Epafrodits bija slims, gan Pāvils, gan filipieši lūdza Dievu par viņu. Bet, kad Pāvils lūdz par citiem ticīgajiem, viņš iet daudz dziļāk. Uz brīdi es gribu ieskatīties vēstulēs gan pirms, gan pēc vēstules Filipiešiem. Atveriet kopā ar mani vēstuli Efeziešiem, 1. nodaļu, kur es gribu izlasīt pāris Pāvila lūgšanas, ko viņš ir lūdzis par Efezas ticīgajiem. Un, kamēr mēs lasām, es aicinu jūs domāt par šo jautājumu – Kā es lūdzu par citiem ticīgajiem?
Gribu vērst jūsu uzmanību uz 1. nodaļas 16. pantu. Sākot no tā Pāvils raksta: „Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.”
Ieskatīsimies arī 3. nodaļas 14. pantā. Viņš saka: “Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā…” Un 16. pantā viņš lūdz: “…lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.” Mazliet citāda lūgšana kā tās, ko parasti lūdzam par saviem draugiem, vai ne?
Atgriezīsimies pie vēstules Filipiešiem, 9., 10. un 11. panta. Kā Pāvils lūdz par citiem ticīgajiem? 9. pants: “Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestiba vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.”
Dažās nākamajās minūtēs, aplūkojot šos pantus, mēs ieraudzīsim, kā padarīt savas lūgšanas auglīgākas. Lūk, kā tas notiek: fiziskās vajadzības, par kurām noteikti ir vajadzīgs lūgt, ir īslaicīgas; garīga attīstība ir paliekoša. Garīga attīstība nes augļus, gan labos, gan grūtos laikos.
Es vēlreiz atkārtošos, jo negribu, lai kāds no jums dzirdētu to, ko es nesaku. Es baidos, ka aizejot no dievkalpojuma, kāds varētu teikt: “Brūss teica, ka ir nepareizi lūgt par fiziskām vajadzībām.” Es to nesaku. Tas, ko es saku, pamatojoties uz Pāvila piemēru- ja mēs vēlamies auglīgākas lūgšanas, ja ticam tam, ko sakām par lūgšanu, tad mums savās aizlūgšanās vienam par otru, ir jāiet dziļāk.
Ļaujiet jums jautāt: “Kad bija pēdējā reize, kad lūdzāt par kāda ticīga brāļa vai māsas garīgo dzīvi?” Kad bija pēdējā reize? Mēs aplūkosim četras lietas, kuras Pāvils lūdza par ticīgajiem. Pirmā no tām ir -
1. Lai viņu mīlestība plūstu pāri. Viņš saka: “Es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienmēr, pāri plūzdama…” Viņš nelūdz pēc mākslīgām emocijām vai seklas iejūtības. Viņš saka: “Es lūdzu, lai jūsu mīlestība pāri plūst…” Šeit lietotais vārds mīlestība ir Jaunajā Derībā tik bieži sastopamais agape. Agape drīzāk ir dodoša nekā ņemoša mīlestība. Agape ir mīlestība darbībā.
Patiesībā, lasot 1. vēstules Korintiešiem 13. nodaļu, kurā ir dots brīnišķīgs Agapes raksturojums, redzam, ka tie visi ir darbības vārdi. Šī mīlestība ir mīlestība darbībā. Man patīk to saukt par Golgātas mīlestību, jo tieši tā arī mīlēja Dievs. Viņš nāca uz zemes, nomira pie krusta par mani un jums. Pāvils saka: “Es lūdzu, lai jūsu mīlestība pāri plūst...”.
Atveriet, lūdzu, ar mani vēstuli Kolosiešiem, 3. nodaļu. Ievērojiet, tā bija diezgan bieža Pāvila lūgšana par citiem ticīgajiem. 3. nodaļa 12. pants: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie...” Arī garīgajā dzīvē mums ir jāvelk tīras drēbes. “...tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties pret otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība,” agape mīlestība, “kas ir pilnības saite.”
Es jau iepriekš esmu teicis, kāda ir bibliska agapes mīlestības definīcija – manas gribas nodošana otra vajadzībām un labumam, neatkarīgi no tā, ko tas man maksā. Pāvils saka: „Es lūdzu, lai jūsu agape vienmēr plūstu pāri...”. Līdzīgi kā geizers, kas mūsu dzīvē izverd mīlestību, lai tā izplūst no mums viens vilnis pēc otra. Lūdzot „lai jūsu mīlestība vienmēr plūstu pāri”, es domāju, viņš gribēja teikt, lai viņi būtu devīgi ar savu agape mīlestību pret citiem.
Atvērsim vēl arī 1. vēstuli Tesaloniķiešiem, 3. nodaļu; es gribu, lai jūs ievērojat vēl kādu līdzīgu apgalvojumu, ko Pāvils ir teicis 12. pantā. Viņš raksta: “…lai Tas Kungs dara jūs vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā, un ar visiem citiem.” Tātad- ne tikai ticīgo ģimenē, bet pret ik vienu. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki ir svarīgi.
Es gribu, lai jūs ko zinātu. Tiklīdz draudze zaudē šo apziņu, ka cilvēki ir svarīgi, sāk briest problēmas. Redziet, pat Jēzus Kristus draudzē ienaidnieks centīsies ievilināt cilvēkus patmīlības un lepnuma maldos. Kad draudze vairs netic, ka cilvēki ir svarīgi, arī vadītāji sāk maldīties. Kad draudze pazaudē šo apziņu, sātans Kristus miesā ienes ķildas un šķelšanos. Ziniet, kas notiek? Draudzes efektivitāte tiek nogremdēta. Esmu šajā kalpošanā jau vairākus gadu desmitus un varētu minēt daudzas draudzes, kuras ir kritušas un zaudējušas savu ietekmi sabiedrībā. Cilvēki ir svarīgi. Pāvils saka: “Mana lūgšana par jums ir, lai jūsu mīlestība, jūsu agape, varētu augt un plūst kā lieli viļņi.”
Uzdošu jums kādu jautājumu, bet gribu, lai jūs par to tā kārtīgi padomātu. “Domājot par mīlestību, kā par savas gribas nodošanu otra vajadzībām un labumam, tad, cik ir tādu cilvēku jūsu dzīvē, uz kuriem tas attiektos? Cik daudzus jūs mīlat šādā veidā?”
Ir labi, laiku pa laikam, pārlasīt 1. Pāvila vēstuli Korintiešiem, 13. nodaļu no 4. līdz 7. pantam, kur ir aprakstīta mīlestība, agape, un vārda mīlestība vietā ielikt pašam savu vārdu. Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir laipna, utt. Ielieciet tagad paši savu vārdu. Brūss ir pacietīgs, Brūss ir laipns. „Es lūdzu,” raksta Pāvils, „lai jūsu mīlestība pāri plūstu.” Tā ir brīnišķīga lūgšana! Vai jūs tā varētu lūgt par mani?
2. Lai viņi pieaugtu gudrībā. 9. panta beigās un 10. panta sākumā mēs redzam, ka tam jānotiek “atziņā un visādā izmaņā, ka jūs svarīgāko pārbaudāt”. Parunāsim mazliet precīzāk. Viņš saka: “Es lūdzu, ka tas varētu notikt īstā gudrībā, lai jums būtu skaidra domāšana, kas ir saskaņota ar Dieva Vārda principiem. Tā ir mana lūgšana par jums.” Lai tas notiek ar gudru ziņu. Es domāju, ka Pāvils lūdza, lai viņi spētu pareizi uztvert realitāti. Lai spētu katru dienu nodzīvot ar gudrību.
Tad, 10. pantā, ir uzstādīts kāds mērķis. “Ka jūs svarīgāko pārbaudāt…” Brāļi un māsas, šāda lūgšana, lai ticīgie spētu ar gudrību visu pārbaudīt, šodienas Baznīcā ir tik ļoti vajadzīga. Lūgsim viens par otru, ka spējam gudrībā atšķirt ļauno no labā. Atšķirt to, kas ir nekaitīgs no tā, kas ir kaitīgs gan fiziskajā, gan garīgajā pasaulē.
Lai mums būtu gudrība atšķirt svarīgo no mazsvarīgā, piedienīgo no nepiedienīgā, mīlestību no nemīlestības. Svarīgais ir tas, ko Dievs uzstāda kā prioritāti, tomēr bieži vien mēs vairāk uzmanības vēršam visam kam citam. Mums tik ļoti ir vajadzīgas aizlūgšanas atšķirt gudro no negudrā. Man patīk to saukt par „dievišķo veselo saprātu”. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas par mums tā lūgtu.
Pagājušā nedēļā mācītājs Marks man ieminējās par kādu grāmatu. Tās nosaukums ir Visu laiku labākais jautājums. To sarakstījis Endijs Stenlijs, un pārsvarā tajā ir runāts par 15. pantu no vēstules Efeziešiem 5. nodaļas, kur teikts: “Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri.”
Vēl bez daudz kā cita, autors šajā grāmatā runā par tieksmi, kas mums bieži piemīt, flirtēt ar grēku un redzēt, cik tuvu mēs varam tam pietuvoties, to tā līdz galam arī neizdarot, vai arī izvairītos no tā sekām, ja tomēr esam to izdarījuši. Tas mazliet līdzinās kā stāvēt uz klints malas. Savā garīgajā dzīvē mēs bieži pieejam šai malai tik tuvu, domādami, ka nekad nenokritīsim. Bet problēma ir tā, ka esot tik tuvu klints malai, patiesībā, ir pavisam viegli paslīdēt un nokrist, un pēkšņi, jūs jau gāžaties pāri.
Tāpat viņš daudz runā par to, ka mums ir jāmācās pieņemt gudrākas, drošākas izvēles garīgajā dzīvē. Tā vietā, lai pietuvotos klints malai pavisam tuvu, ir vērts atkāpties pāris soļus atpakaļ. Ja mēs gudrībā spējam tā arī palikt, tad iespēja nogāzties no klints, tiek krietni samazināta. Grāmatā runāts arī par to, kā pieņemt šīs gudrās izvēles gan attiecībās, gan finansēs, savā karjeras izaugsmē un protams arī garīgajā dzīvē.
Tad viņš dod trīs jautājumus, kurus vērts uzdot pirms kādas svarīgas izvēles. Viens varētu būt – “Ņemot vērā manu pagātnes pieredzi, kāda būtu gudra rīcība?” Atceroties savas vājības un kļūdas, ko esmu pieļāvis agrāk, kāda būtu gudra rīcība? Ir daudzi, kas reiz ir cīnījušies ar alkohola atkarību, manas sievas brālis ir viens no šiem cilvēkiem – bija pat brīdis, kad viņš izlietoja vairākas alus kastes katru dienu. Runājot par alu, viņš varēja teikt: “Es mēģināšu staigāt pa klints malu, un turēšu ledusskapī dažas alus bundžas.” Tomēr viņš izvēlējās teikt: “Es to nedarīšu, jo nevēlos nokrist pāri kraujai.” Viņš drīzāk spēra pāris soļu atpakaļ, prom no aizas malas, un teica: “Es vairs alu nepirkšu.” Tā ir tā galvenā doma. Pārskatot pagātnes pieredzi, varbūt kādas pieļautās kļūdas- kas, jūsu gadījumā, būtu pareiza un gudra rīcība?
Tad, vēl viens jautājums būtu: “Manu šodienas apstākļu gaismā, kāda būtu pareiza rīcība?” Vai, pārskatot manu kontu un parādu saistības, man tagad vajadzētu pirkt to un vēl to? Kāda būtu gudra rīcība?
Un tad vēl trešais jautājums: “Ņemot vērā manas nākotnes cerības, kāds būtu gudrs lēmums?” Kādi no mums saka: “Kad es reiz apprecēšos, gribētu, lai mūsu attiecības ir ļoti dinamiskas.” Tad, varbūt, ņemot vērā šos sapņus un ilgas, tā vietā, lai dotos pie pašas klints malas ar savu puisi vai meiteni, jūs varētu teikt: “Es atiešu pāris soļu atpakaļ, jo negribu, lai manās pirmslaulību attiecībās notiek kas tāds, kas varētu negatīvi ietekmēt manus nākotnes mērķus.”
Pāvils teica: “Es lūdzu, lai jūs spētu izšķirt.” Brīnišķīga lūgšana! Vai jūs lūgtu to arī par mani? Viņš lūdza par tiem, lai viņu mīlestība plūstu pāri, lai viņi spētu gudrībā izšķirt, un, treškārt, viņš lūdz, ka tie…
3. Dzīvotu autentisku dzīvi. Mēs to redzam 10. panta beigās, 11. panta sākumā. Pāvils raksta: “…lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli.” Vārds, kas šeit tulkots kā tīri nozīmē nesamaisīti – lai mūsu dzīve būtu nesamaisīta, lai tā būtu īsta.
Tas man atgādina par kādu izteicienu – Ko tu redzi, to tu arī saņem. Tieši to arī Pāvils lūdza par šiem ticīgajiem, lai tas tā būtu viņu dzīvē. Ko tu redzi, to tu saņem. Lai mēs nebūtu atšķirīgi ar atšķirīgiem cilvēkiem. Mēs esam tādi mājās, bet, kad apkārt ir draudzes brāļi un māsas, tad esam pavisam citādāki. Vai arī esam pareizi un labi draudzes vidū, bet skolā vai darbā pilnībā apmetam kažoku uz otru pusi.
Patiesībā, viens no labākajiem komplimentiem, ko es reizēm saņemu, ir, kad cilvēki saka man: “Brūss, tu visur esi vienāds!” Un es atbildu: “Jā! Ko tu redzi, to tu saņem!” Tā bija daļa Pāvila lūgšanas. Viņš lūdza, lai mēs būtu nevainojami. Burtiski tas nozīmē bez krišanas – bez slēptiem skeletiem skapī, bez dubultas dzīves. Kad jūsu ģimene dodas prom, viss kļūst citādāk, vai arī, kad jūsu istabas biedrs aiziet gulēt, pēkšņi – opā!
Un tad, 11. pantā viņš arī saka: “… ieguvuši.” Mazliet tehniskas informācijas. Šeit lietotais gramatiskais laiks nozīmē, ka cilvēks pats darbību neveic, bet saņem to. Tas nozīmē, ka mēs ļaujam Svētajam Garam pilnībā darboties mūsu dzīvē, ka neturam Viņu aiz slēgtām durvīm. “Nejaucies manā seksa dzīvē. Nejaucies manās finansēs.” Nē, Viņam ir pilna pieeja. Mēs esam piepildīti ar taisnības augli.
Man patīk kā šie vārdi skan kādā citā angļu tulkojumā: “Piepildīti ar to, ko jūsu dzīvē rada Jēzus Kristus.” Un tas ietvertu sevī dievbijīgu raksturu, par ko runāts Galatiešiem
5:22-23, es domāju, arī labos darbus, kā teikts Kolosiešiem 1:10: “..nesiet augļus ar visāda veida labiem darbiem.”. Pāvils lūdza, lai šie ticīgie dzīvotu autentisku, godīgu dzīvi. Tā ir varena lūgšana! Vai jūs to lūgtu arī par mani? Viņš lūdz, lai viņu mīlestība plūstu pāri, lai viņi spētu izšķirt visu ar gudrību, lai viņi dzīvotu godīgi un atklāti, kā arī, lai …
4. Viņi godātu Dievu. To mēs redzam 11. panta beigās: “..Dievam par godu un slavu.” Līdzīgas frāzes arī parādās citās Pāvila vēstulēs – vēstulē Efeziešiem 1:6 viņš runā par “slavu Viņa augstajai žēlastībai”. Tās pašas vēstules tai pašā nodaļā, 12. un 14. pantā viņš raksta: “...par slavu Viņa varenībai.” Jau kādus pēdējos 30 gadus, es parakstu vēstules ar vārdiem Viņa slavas godībai.
Redziet, ik reizi, kad parakstu vēstuli, tas man atgādina, ka man jādzīvo par godu Dievam. Uz to mēs, mīļie, esam aicināti. Atcerieties, ko Pāvils raksta 1. vēstule Korintiešiem 6:20? Viņš saka: “Jo jūs esat dārgi atpirkti, tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu.” Pagodiniet Viņu. Pāvils lūdza, lai viņi godātu Dievu. Ļoti laba lūgšana. Vai lūgsiet to arī par mani?
Ļaujiet jums jautāt: “Vai jūsu lūgšanu dzīve kļūtu auglīga, ja jūs sāktu lūgt par citiem?” Lūgšana visu maina. Lūgšana kustina roku, kas kustina pasauli. Lielākā dāvana, ko varam pasniegt citiem, ir mūsu lūgšana. Mēs lūdza, la viņu mīlestība plūstu pāri, lai viņi spētu visu izšķirt ar gudrību, lai viņi dzīvotu autentiski un, lai pagodinātu Dievu.
Mūsos ir dabīga tieksme darīt to, ko Jēkabs savā vēstulē mūs mudina nedarīt – būt tikai Dieva Vārda klausītājiem. Tāpēc mēs parasti runājam par praktisko pielietojumu, un arī šoreiz gribu ieteikt divus soļus, ko varat darīt šajā nedēļā.
1. Vingrinieties mīlestībā pret vienu cilvēku. Izvēlieties vienu cilvēku, uz kuru varēsiet pamēģināt mīlestības definīciju – nodot savu gribu viņa vajadzībām un labumam, neatkarīgi no tā, ko tas jums maksātu. Varbūt tas nozīmē, ka jums kādam ir jāpazvana vai jāuzraksta zīmīte. Varbūt jāuzaicina kāds uz pusdienām. Varbūt jāpalīdz kādās vajadzībās.
Sems Gordons stāsta stāstu, kas norisinājās pirms vairākiem gadiem kādā ledaini aukstā februāra dienā Ņujorkā. Ja esat kādreiz bijis Ņujorkā februārī, tad ziniet, ka dienas tur var būt ļoti, ļoti aukstas. Bija kāds mazs zēns, kurš basām kājām stāvēja pie kurpju veikala skatloga. Garām, ar vienu no tiem izklaides pajūgiem, brauca kāda sieviete.
Sieviete ierauga mazo, baso zēnu kurpju veikala priekšā, apstādina pajūgu, pieiet pie puikas un jautā viņam: “Kāpēc tu tik cītīgi raugies šajā skatlogā?” Un mazais zēns viņai atbildēja: “Es lūdzu Dievam pēc viena kurpju pāra.” Sakot šos vārdus viņš viegli trīcēja. Sieviete paņēma viņu pie rokas, iegāja veikalā un palūdza pārdevējam pusduci zeķu, kā arī nelielu bļodu ar siltu ūdeni un dvieli.
Vīrieties to visu ātri atnesa, un viņa ieveda zēnu veikala dziļākās telpās, novilka savus cimdus, noliecās un mazgāja viņa sabradātās kājas, tad nožāvēja tās ar dvieli. Tad lika viņam uzvilkt zeķes, izgāja atpakaļ veikalā un nopirka viņam kurpju pāri. Šķiroties viņa teica: “Ceru, ka tagad jūties mazliet labāk.” Puika noķēra sievietes roku un ar asarām acīs jautāja viņai: “Vai tu esi Dieva sieva?”
Brāļi un māsas, apbrīnojami ir tas, ka, dodot agape mīlestību citiem, mēs esam Kristus rokas, kājas un radinieki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru