Vienīgais, kas mani attur aizbraukt ir doma, ka palikušas 20 dienas un tas, ka viss kas notiek ir jãizdzīvo! Vairãk viss saistãs ar manu iekšêjo stāvokli! vakar pārvācos atsevišķā istabu uz 5 dienām, jo sāksies mazo bērnu nometne! Aizvakar pie vakariņām uzsprāgu! Roma( viens no skolas dalībniekiem) saka ka es nepareizi bērniem iemãcīju spēlēt Ligretto un kad vinš viņus samācija pareizi! Pēc šiem vārdiem es agresīvi sāku ar viņu runāt! Aizgāju prom! Viss iekšā vārījās! Nezinu ka labāk tagat rīkoties, misionāri uz mani sāk dīvaini skatīties pēc šī notikuma-vai arī es to tikai tā uztveru (iracionāli) patreiz gribas būt mājās Jūrmalā, bet zinu ka palikšu un izturēšu līdz galam, vēl 20 dienas! Es pati un Dievs rūpējas par mani! Lūdzu, lai atver man acis un vada mani šajā ceļā -pieņemt to ko nevaru izmainīt, mainīt to ko varu izmainīt, atdot Dievam, kas Dievam atdodams!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru