Svētki ir beigusies un atvaļinājums arī. Svētki ir diezgan grūts laiks man patreiz. Ja agrāk es gaidīju svētkus, tad tā vairs nav. Patreizan ir bērni, kuriem gribu parādīt cik forši ir svinēt svētkus, pat ja man negribas.
Šodien tik ļoti domāju par svētceļojumu, tik jaukas un siltas atmiņas 😍😍😍tāda slāpes pēc svētceļojumā - pēc Dieva, kopienas, piederības, lai arī kad ir jākomunicē es izvairos. Es domāju, ko lai dara iet svētceļojumā vai nē... Uzraksta man kāda sieviete no Nīderlandes un vēlas iret dzīvokli..... Uzminiet kādos datumos.. Jap, jap tieši tajos datumos, kad svētceļojums.... Man jau ar to nepietiek 😁pirms darba iegāju veikaliņā, blakus darbam un uzminiet ko es tur satieku, meiteni ar ko iepazinos 1.svētceļojumā uz Skaistkalni. Iespējams pilnmēness, iespējams iedomas..... Varbūt vienkārši jāļaujas..... Man ir bail un iespējams rīt es atkal jau būšu ļoti nobijusies. Tik daudz reizes ir bijis, kad jūtu aicinājumu, kaut kur doties un tikk ļoti sastresojos, sadomājis... Un plack vien sanāk . Atmiņā nāk Rekolekcijas ar maizi un ūdeni dzintars-dzimšanas dienā, ceļojums uz Spāniju...kalposana Marijas leģionā... Ir bijušas tik daudz reizes kad es..... Nobīstos un aizbēgu.. Izklausās tik bērnišķīgi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru