''Nebaidies! Tikai tici!'' :)

Sodien, Mieram tuvu :''Nebaidies! Tikai tici!'' :)
Pirms izlasiju  man darba devejs pateica, ka man peec menesa ir jaatstaj sii vieta!!!Tada divaina sajuta-isti nezinu kaa vajadzeeja reageet....mani nav vel neviens atlaidis, vienmer pati aizgaju....tagat ir! Tada pati sajuta bija 2001 gada, kad atbraucu no Teize man tetis pateica:''Tev jaatstaj majas- tu vairs nevari te palikt.''....hmm Viss dzive iet uz rinki....Sodien mans debesu Tevs ir lidzas un uzreiz lava man sajust , ka vins rupejas pa mani un vins visu redz, kas notiek.Vins apsolija, ka pat matins no musu galvas nenokritis, bez vina zinas.    :)

prieks

Paldies par lugsanam!! :) prieka pilna sirds un looti jauka, skanosa un prieekpilna  ned nogale! Bija bankets kuru es apkalpoju kopa ar kadu puisi-brali kristu!
Ludzieties viens par otru, jo tas ir tik butiski!!!!

Asaras pasas no sevis gazas

Privātās atklāsmes

Privātās atklāsmes

12.01.2012 pl. 14:53

Priesteris Marcins Vozņaks

Baznīca tic, ka ar dabiskā prāta palīdzību raugoties uz radīto pasauli var droši pazīt Dievu kā Radītāju. Tomēr pastāv arī cita izziņas kārtība, kuru cilvēks nevar sasniegt ar saviem spēkiem, to saucam par dievišķo Atklāsmi.

Vēstures gaitā Dievs sevi atklāj cilvēkiem, bet pilnībā Viņš sevi atklāj, sūtīdams Jēzu Kristu un Svēto Garu. Jēzus Kristus ir Dieva Vārds, kurā Viņš izsaka visu. Kristus izvēlētie apustuļi ir saņēmuši no Jēzus mācības un piemēra, un uzzinājuši no Svētā Gara visu, kas nepieciešams, lai cilvēki varētu sasniegt Debesu valstību. Šī dievišķā Atklāsme ir domāta visiem cilvēkiem, respektīvi, visai Baznīcai. Dieva Atklāsmi satur Baznīcas Tradīcija un Svētie Raksti. Šajos avotos uzglabātās patiesības ir, tā saucamais, ticības mantojums, kuru Dievs uzticēja Baznīcai, lai Tā to sargātu, skaidrotu un mācītu. Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies ar pēdējā apustuļa nāvi, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.

Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās ”privātās atklāsmes”, taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav uzlabot vai papildināt galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Privātā atklāsme ir nepelnīti dota žēlastība, tātad tā neprasa nedz saņēmēja svētumu, nedz svētdarošās žēlastības stāvokli, kaut gan saņēmēja svētums ir svarīgs kritērijs, vērtējot privātās atklāsmes ticamību. Privāti atklātas patiesības nav pilnīgi drošas un tas ir galvenais iemesls, kāpēc tās nedrīkst jaukt ar Baznīcas mācību. Kas attiecas uz atklātās patiesības Dievišķo izcelsmi un tās saturu, mēs nevaram būt absolūti droši, kamēr Baznīcas autoritāte to nav apstiprinājusi. Par šādu atklāsmi liecina tikai cilvēks, nevis Baznīcas autoritāte, bet privātpersonu liecībai nav oficiāls raksturs.

Tā kā privātā atklāsme nepieder pie ticības mantojuma, jo vairāk – tās izcelsme bieži vien ir apšaubāma un raksturs neskaidrs, Baznīca, būdama sev uzticētās ticības patiesību sargātāja, ir ļoti piesardzīga privāto atklāsmju jautājumā. Baznīca ir atzinusi tikai dažas no tām un tikai pēc rūpīgas pārbaudes. Tā nekad nepasniedz privāto atklāsmi kā ticības priekšmetu, bet ar savu atzīšanu tikai nosaka, ka tā nav pretrunā ar katoliskās Baznīcas mācību, tikumību, kā arī ar Baznīcas disciplīnu, no kā izriet, ka var būt noderīga un kalpot ticīgo ļaužu garīgai izaugsmei. Tādā nozīmē pāvests Eugēnijs III aprobēja sv. Hildegardes atklāsmes, bet citi pāvesti aprobēja sv. Brigitas, sv. Ģertrūdes, sv. Terēzes no Jēzus, sv. Marijas Magdalēnas de Paci, sv. Katrīnas no Sjēnas, kā arī sv. Katrīnas no Dženovas atklāsmes.

Privātās atklāsmes ne reizi vien ir bijušas par iemeslu tam, ka Baznīca ir varējusi labāk izprast kādas lietas, kas saistītas ar ticības mantojumu un veicināt ticīgo dievbijību. Piemēram, sv. Marijas Margaritas Alakokas privātas atklāsmes sekmēja Vissvētākās Jēzus Sirds kulta izplatīšanos, kas izpaužas kā īpaša ticība Kristus cilvēciskumam.

Tātad katram, kurš ir saņēmis neapšaubāmi Dieva sūtītu privātu atklāsmi, tā ir ar ticību jāpieņem. Šis pienākums neattiecas uz tiem ticīgajiem, kuri ar citu cilvēku starpniecību iepazīstas ar citām personām veltītas privātās atklāsmes saturu. Jo katoļticīgo garīgās dzīves norma nav subjektīvi pārdzīvojumi, bet nekļūdīga Baznīcas mācība un Tās vadība. Ticīgs katolis, sekojot Baznīcai, ar lielu piesardzību un rezervēti raugās uz vīzijām, neparastām parādībām, un viņam nav pienākums ticēt privātām atklāsmēm, pat ja Baznīca kādas no tām atzītu par patiesām.

Reizēm ir dzirdēts par kādām viltus atklāsmēm, kas ir pretrunā ar ticību. Kristīgā ticība nevar pieņemt atklāsmes, kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādasatklāsmes. Katoļticīgiem ir aizliegts šādām atklāsmēm piekrist vai tās izplatīt kā patiesas. Pie šādām privātajām atklāsmēm pieder, piemēram, Marijas Valtortas vai Vassulas Rīdenas (Ryden) stāstītais vai publicētais.

Atcerēsimies, ka Baznīca ir mūsu Māte un Tā, Svētā Gara vadībā, mūs droši ved uz Patiesības pazīšanu, palīdzot mums arvien labāk saprast īstās ticības noslēpumu.

_{^{Foto: Freedigitalphoto.net}}

Evengelizacijas skolas ieraksts-

Nepadodies!

Ja tu ilgi esi kalpošanā, tu noteikti gribēsi padoties. Tu noteikti piedzīvosi dažas vai visas no tālāk nosauktajām sajūtām:

Atraidījumu
Nodevību
Pārgurumu
Depresesiju
Pārslodzi
Pazudušu dedzību
Apmulsumu
Pazaudētu autoritāti
Stresu ģimenē
Morālo sakāvi
Laulības jukšanu
Vilšanos
Vientulību u.t.t

Būt kalpošanā nav viegli un mēs visi gribam kādreiz padoties un apstāties. Bet… kā mēs varam turpināt cīņu ja jūtam, ka ir jāpadodas un nav spēka?
Es saņemu ļoti daudz e-pastus no kalpotājiem, kuri cīnās ar daudzām no iepriekš minētajām lietām, un viņi ir noguruši no cīņas. Viņi jūtas tik sakauti, un tas lauž manu sirdi. Lieta tāda…

Nekad, nekad, NEKAD Nepadodies!

Dari visu, kas ir tavos spēkos. Tikai vēl vienu stundu, vienu dienu, vēl vienu nedēļu! Šeit ir padomi, kas varētu palīdzēt izmisuma brīžos, un nespēlējies ar domu, ka varētu padoties…

Ej pie priesteriem, kas tev var palīdzēt noturēties uz kājām.

Paņem ilgāku sabata laiku. (Daži saka, ka nevar, bet ja to neizdarīsi, tad būsi mūžīgā sabatā!)
Apmeklē padomdevēju. Tas ir normāli. Daudziem vadītājiem tāda ir nepieciešama kādā dzīves mirklī.
Palielini atpūtas laiku.
Izbrauc kaut kur ar sievu vai ģimeni.
Palielini savu laiku ar Dievu.
Iemācies lietot vārdu „Nē!“
Atceries, ka tev nav nevienam jāizpatīk un nekas nevienam nav jāpierāda.
Beigu beigās… dari kas jāizdara. Apstājies tikai tad, kad Dievs saka beigt. Un pārliecinies, vai tas tiešām ir Dievs, nevis tikai tavas emocijas un sajūtas, kas cenšas valdīt.

Ja tu esi tādā vietā savā dzīvē, ļauj mums zināt, un mēs labprāt lūgtu par tevi. Esi stiprs, Dieva kareivi.

Raksts ņemts no interneta portāla vitamīns.lv.

Agrak fanoju par so dziedataju!

lugsana

Ludzu sveto garu, lai nak un izmaina manu sirdi, kura ir tik daudz saubas, bailes un nezina! Lasu tagat svetos rakstus, n saprotu ka es esmu ka gekis, kas izbarsta pa visurienem perles, runa liekus vardus, un nespeju sekot Dieva aicinajumiem un Dieva pamacibam! Vins man ir tik daudz macijis un uzrunajis, bet kur es esmu - cilveku nemilets, atstumts, ar skumjam sirdi! Dievs dod pareizos cilvekus mana cela-paldies par to. Bet ka talak dzivot, kas butu pareizakais!

Sie vardi kartejo reizi,tik loti uzruna! It ka prieks manis rakstiti! :)  It ka jau viss ir kartiba-nav ne vainas!  Pateiciba Dievam! Vins parupejies par mani, bet taja pasa laika tada tuksuma sajuta-nepiepildita, kaut ko esmu neizdarijusi-uz misem eju, ludzos.....zelsirdibas darbi, laikam tas........,GAVENIS,oj ka vajadzetu! :)

Bībele un lūgšana

Bībele un lūgšana

5.martā mūsu draudzē viesojās jauniešu lūgšanu grupu vadītājs Klints Volkins, kurš stāstīja par to, cik vienkārši un reizē cik būtiski ir lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Piedāvāju šīs lekcijas kopsavilkumu.
Dieva sirdī ir dziļa vēlme, lai mūsu dzīvē būtu patiesa dzīvība, dzīvība no tā, ka runājam ar Dievu, un mums ir Viņa Vārda atklāsme.
Jāņa evaņģēlija 5.nodaļā Jēzus saka: „Jūs pētāt rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani. Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” Šie Bībeles teksti liecina par Jēzu, bet viņi negrib nākt pie Jēzus saņemt šo dzīvību. Tas nozīmē, ka Jēzus grib ar mums runāt, lai būtu sirds savienība ar Viņu caur Dieva Vārdu.
Es uzaugu ticēdams, ka šī grāmata ir mirusi. Droši vien daudzus jaunus cilvēkus arī Latvijā Bībele garlaiko. Es nekad nebiju saticis Dievu Bībelē, neredzēju nekādu iemeslu vai jēgu to lasīt. Bet tad man bija mans „ceļojums uz Emavu”. Pirms četriem gadiem dzirdēju kādu vīru sprediķojam un, kamēr viņš sprediķoja, mana sirds sāka degt, manas acis tika atvērtas, un es ieraudzīju Dieva godību, es piedzīvoju Dieva mīlestību, un tas sāka mani pārveidot no iekšienes–  manas domas, manas emocijas.
Ja Tu kādreiz esi ticējis šiem meliem, ka nevari saprast Bībeli, ka tā ir tikai mirusi, garlaicīga vēstule, tad ceru, ka šodien tas mainīsies, ka Dievs atmodinās Tavu sirdi.
Mateja evaņģēlija 7.nodaļā norādīts, cik svarīgs ir Dieva vārds: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.  Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird, bet nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta, un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels."
Šis nāk pēc Kalna sprediķa, tas ir Jēzus garākais sprediķis par Dieva valstību. Tas parāda divus dzīvesveidus.  Tas norāda, ka tā māja, tā dzīve, kas ir nekustīga, ir balstīta uz klausīšanos un Dieva vārda darīšanu.
Muļķīgais cilvēks nav tas, kurš nedzird, bet gan tas, kas vienmēr dzird, bet nekad nedara. Tomēr izredzes darīt Vārdu, ja neesi to lasījis, ir diezgan niecīgas, vai ne? Es uzaugu domādams par lūgšanu kā par kaut ko garlaicīgu, es nezināju, kas man būtu jādara, kas man būtu jāsaka, un es to arī nedarīju, un mana dzīve cieta.
Tomēr Dievs savā žēlastībā mani izglāba.
Lai mēs varētu uzturēt savu lūgšanu dzīvi, mēs runājam uz Dievu par to, ko lasām Bībelē. Mana lūgšanu dzīve un mana Bībeles lasīšana nav divas šķirtas realitātes. Patiesībā bez Dieva Vārda es nemaz nezinātu, ko lūgt, kā lūgt, kam lūgt. Es domāju, ka daudzi kristieši lūgšanu dzīvē viļas un to pamet.


Divas melu kategorijas
Ir divi pamatmeli, ko sātans saka par Bībeli.

Pirmkārt, tā nav svarīga manai dzīvei, viss ir kārtībā, var iztikt bez tā. Daudzi jauni cilvēki uzķeras uz šiem meliem. Un no tā nāk visatļautība, neierobežotība. Un tādējādi viņi uzbūvē šo māju uz smiltīm. Kad nāk grūtības, tā sabrūk.
Kad es mācījos universitātē, nomira trīs mani draugi. Un iedams uz šīm bērēm, es sajutu Dieva klātbūtni un sapratu, ka dzīvē jābūt kaut kam vairāk. Ja es varu sastapt Dievu, tad man Viņš ir jāsastop. Es savā dzīvē biju sasniedzis ļoti daudz no tā, ko pasaule var piedāvāt, bet garīgi biju pilnīgi miris. Es sēdēju šinīs bērēs un apzinājos, ka man ir jāzina, kāpēc es esmu šeit.  Šie meli, ka Bībele nav svarīga, nāk no īstermiņa domāšanas, kas pamet novārtā mūžību.
Jāņa evaņģēlija 12.nodaļā Jēzus saka: nebūs nekādu pārsteigumu pēdējās dienās. Mums jau ir tas, pēc kā tad tiksim tiesāti, proti, Dieva Vārds. Debesis un elle ir pa īstam, dzīve nav spēle, man būs jādod atskaite Dievam. Tātad cik svarīgs ir Dieva Vārds. Šobrīd mēs esam savā prakses laikā, šie 70, 80 vai 90 gadi pirms augšāmcelšanās ir tikai tāds prakses laiks. Tas, kā tu dzīvo šodien, iespaidos to, kā tu dzīvosi mūžībā.
Otrajā vēstulē Timotejam teikts, ka raksti ir Dieva iedvesmoti un derīgi, ļoti svarīgi, vērtīgāki nekā zelts vai sudrabs.
Kāds vīrs piedzīvoja spēcīgu Dieva pieskārienu, viņam tika dziedinātas visas kaites. Nākamajā dienā viņš devās nopirkt Bībeli, viņš nopirka kaudzi ar Bībelēm. Viņam bija jāuzzina, ko Dievs runā. Bet, tad viņš dabūja šīs Bībeles, viņš bija vīlies, jo tās bija tik maziņas. Viņš teica, ka Bībeli var izlasīt divās dienās. Kad vakarā viņš aiziet gulēt, viņš redz sapni, sapnī ir liels kuģis jūrā, un no tā nāk spēcīga gaisma. Un Svētais Gars viņu uzrunā, sakot: „Šis kuģis ir ierobežots ārpusē, bet neierobežots iekšpusē.”  Un Kungs viņu uzrunā, ka tāds ir Viņa vārds. Tas ir ierobežots ārpusē,  to var paņemt rokā, aptaustīt, bet neierobežots iekšpusē. Nevar sasniegt Dieva būtības dziļumus, nekad neizsmelt Kristus varenību.
Otrkārt, mēs ticam meliem, ka mēs neesam pietiekami gudri, lai saprastu Dieva vārdu. Un tas mūs attur no dzīvības Dievā. Bet tie ir meli. Bībele ir rakstīta neizglītotiem un nesagatavotiem cilvēkiem. Es gadu nelasīju Bībeli, jo domāju, ka es to nevaru saprast. Šādas domas ātri nokauj vēlmi lasīt. Dievam bija spēcīgi jādarbojas, lai to mainītu, lai es saņemtu visu to, ko Dievs gribēja man dot.
Šie meli mūs novirza no galvenā mērķa, kāpēc mēs lasām Bībeli. Es to nelasu, lai atstātu iespaidu uz citiem, lai citi domātu, ka esmu garīgs. Es to lasu, jo gribu, lai mana sirds būtu tīra, gribu piedzīvot Jēzus mīlestību, gribu zināt, ko nozīmē būt atbrīvotam no bailēm, kā tas ir, kad lūdzu, un cilvēki tiek dziedināti. Tas nāk no attiecībām ar Jēzu.
Ja Jēzus Kristus ir kungs pār tavu dzīvi, Svētais Gars dzīvo tevī. Un viņš ir tavs skolotājs. Tas ir viņa darbs vadīt tevi patiesībā, viņa darbs ir dot tev saprašanu. Ir tikai viens nosacījums: izsalkušie tiks paēdināti. Katram no mums ir tik daudz no Dieva, cik mēs vēlamies.
Reizēm lasām Bībeli un liekas, ka nekas nemainās. Tas ir līdzīgi kā sporta treniņā. Kad izej no sporta zāles, tu uzreiz nejūties stiprāks, un šķiet, ka jāmet pie malas tā sportošana. Taču tā tas nenotiek. Līdzīgi ir arī lasot Bībeli. Ja pieķeries Bībelei, tad ir dots 100% apsolījums, ka šī grāmata izmainīs tavu dzīvi. Taču tā mainīs tavu dzīvi tikai tad, ja tu pats to lasīsi. Tas nenotiks, ja Bībeli turēsi gultā zem spilvena, tas nenotiks arī, ja to lasīs mācītājs. Katram pašam vajag attiecības ar Jēzu, katram pašam vajag stipro namu, kas pastāvēs.


Divas patiesības kategorijas

Ir divas patiesības kategorijas: pirmkārt, lietas, kurām mums jātic, otrkārt, lietas, kuras mums jādara.  Lasot kādu rakstu vietu, mēģinām atbildēt uz šiem abiem jautājumiem.
Piemēram, Mateja 6:25 „Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?”
Kam man ir jātic? Man jātic, ka nav jāuztraucas. Es zinu, ka Jēzus ir dzīvs, Dievs Tēvs ir tronī, un Svētais Gars ir manī. Tad es saku: „ Es pateicos, ka man nav jāuztraucas par savu dzīvību.”  Kad mēs pateicamies, tad Dievs aizdedzina mūsu sirdis. Es saku: „Lūdzu, dod man vairāk atklāsmes par šo patiesību, kas Tu esi un kāpēc man nav jāuztraucas. Palīdzi, Svētais Gars, neuztraukties.” Ja šādi lasīsi un lūgsi sešus mēnešus, Svētais Gars tevi pilnīgi pārveidos. Tu citādi jutīsi Jēzu.
Kam man jāpaklausa? Mateja 6:33 „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas” . Es saku: „Kungs, es apņemos būt paklausīgs un visupirms mīlēt Tavu valstību.” Vienalga kāda pavēle dota rakstos, es solos paklausīt. „Svētais Gars, palīdzi būt paklausīgam.”

Jēzus teica, ka atsūtīs to pašu Garu, kas uzcēla Jēzu no miroņiem, un ieliks to tevī. Bet tik daudzi kristieši To ignorē. Viņu uzvedību var salīdzināt ar cilvēku, kurš divas stundas brauc mašīnā kopā ar draugu, bet nerunājas.
Svētais Gars dzīvo manī. Un es ticu, ja prasīšu Viņam, Viņš dos man vairāk saprašanas. Lūgšana un Bībeles lasīšana nav divas dažādas lietas. Lūgšanas laikā nav kāds noteikts grafiks, kuru neievērojot, sevi norakstu kā neveiksminieku. Veiksme ir attiecības ar mīlošo Tēvu, Līgavaini un Mierinātāju.
Vēl kāds padoms. Lūdzot labi ir pierakstīt savas domas par lasīto. Un tad klausīties un pierakstīt, ko dzirdi. Ja uzkrājas šādi pieraksti, tad var skatīties atpakaļ un redzēt, ko Dievs ir darījis manā dzīvē šajā laikā.
Veltījiet laiku, lai kavētos Dieva klātbūtnē–  mērcēties, piesūkties ar Dieva mīlestību. Vienkārši sēdēt ar atvērtu sirdi un ļaut Dievam darboties. Visu to, ko Dievs grib dot, nav iespējams saņemt skrējienā. Dievs kā mīlošs Tēvs mūs aicina: „Nāc un pasēdi brīdi kopā ar Mani.” To tad mēs darām– paņem sirdi, noliec Dieva priekšā, lūdz, lai Dievs maina tevi, mīkstina mani. Taču tas nenotiks, ja neapstāsies, neparunāsies ar Viņu. 

Pasaka par mūri un dārzu

Pasaka par mūri un dārzu
Reiz bija kāds mūris, kāds ļoti liels, ļoti augsts un ļoti melns mūris. Mūris dzīvoja ļoti tuvu pie kādas upes, pie kādas platas un dzidras upes. Ar savām rokām mūris aptvēra kādu dārzu, kādu brīnišķīgu dārzu! Šajā dārzā bija koki, lieli un mazi koki visās pasaules krāsās... Tur bija puķes, graciozas un kautrīgas, puķes visās pasaules krāsās... Tur bija putni, dziedoši un klusējoši, putni visās pasaules krāsās. Tur bija smaržas, maigas un spēcīgas, smaržas visās pasaules krāsās...
Mūris mīlēja dārzu. Tādēļ tas tik ļoti to uzmanīja. Neviens nekad šajā dārzā nevarēja iekļūt. Mūris to aizstāvēja. Ne jau tāpēc, ka būtu ļauns, bet gan tāpēc, ka to mīlēja. Viņš dārzu mīlēja, kā prata... Neviens viņam nekad nebija mācījis mīlēt... Platas un caurspīdīgas upes pretējā pusē atradās kāds ciemats, kurā dzīvoja vīrieši, sievietes un bērni. Bērni vēlējās iepazīt un iemācīties mīlēt šo dārzu! Kādu dienu tie pagatavoja plostu, šķērsoja upi un nonāca mūra pakājē. Mūris sataisīja visbriesmīgāko sejas izteiksmi, kādu vien prata, jo viņš nevēlējās bērnus ielaist. Bērni visu vienmēr sasmērē, sabojā, viņš domāja. Nē, viņš nekad tos nelaidīs iekšā! Dārza sirds sitās ļoti strauji. Viņš tik ļoti vēlējās, lai bērni pie viņa ienāktu... Bērni šīs gaidas un cerības juta. Tādēļ tie vēlējās pārrāpties pār mūri. Taču mūris domāja, ka viņa draugam dārzam draud briesmas, un ļoti nocietinājās. Bērni viens pēc otra nokrita zemē, daži nobrāza ceļus. Tā nu viņi raudādami devās pāri platajai un saduļķotajai upei mājup. Pienāca vakars. Nākamajā rītā, kad uzausa saule, mūris pamanīja, ka dārzs – koki, puķes, augļi, putni un smaržas, viss – bija pazaudējis krāsas. Dārzs bija apmācies, valdīja liels klusums. Liels klusums, pilns bēdu un asaru... Mūris bija apmulsis un nesaprata, kas noticis. Viņš jautāja dārzam: "Kādēļ tev nav krāsu?" "Mana sirds ir slima... Man vairs nav prieka dzīvot," čukstēja dārzs. "Kādēļ?" atkārtoja mūris. Šoreiz dārzs klusēja. Mūris domāja un domāja, kādēļ viņa draugs dārzs vairs nespēj priecāties par dzīvi... Viņam bija bail atklāt iemeslu. Platā un saduļķotā upe viņam jautāja: "Vai tu dārzu mīli?" "Jā," atbildēja mūris, "es viņu mīlu!" "Kādēļ tad," turpināja upe, "tu viņu ieslogi? Vai tu domā, ka kāds var būt laimīgs, ja tam jādzīvo ieslodzītam? Vai tu domā, ka mīlēt nozīmē draugus ieslodzīt, lai tos nevajadzētu dalīt ar citiem?" Mūris neko neteica. Viņš jutās ļoti slikti un sāka klusi raudāt. Viņš jautāja upei: "Vai mans draugs dārzs spēs man piedot?" "Protams, dārzs tevi pārāk mīl, lai uz tevi ļaunotos! Taču, ja tu vēlies, lai viņš atveseļojas, tev ir plaši jāatveras un jāļauj citiem ienākt!" Mūris centās atvērties... Taču viņš tik ilgi bija bijis aizslēgts, ka viens to nespēja. Tādēļ viņš ilgi raudāja, ļoti ilgi... Krastā stāvēja bērni un redzēja mūri raudam... Viņi saprata, kas noticis. Bērni vienmēr visu piedod, tāpēc viņi nolēma mūrim palīdzēt... Viņi šķērsoja plato un saduļķoto upi, sasniedza mūra pakāji un ar savām maigajām rokām palīdzēja mūrim atvērties. Mūris atvērās... Tas bija ļoti sāpīgi. Bet tas ir normāli. Kad mēs atveramies, tas vienmēr mazliet sāp...
	Tā bērni ienāca dārzā. Ar lielām otām, ar prieka, maiguma un piedošanas pilniem traukiem viņi dārzam, kokiem, augļiem, putniem un smaržām atdeva atpakaļ visas pasaules krāsas. Kopš tā laika mūris palika vaļā. Bērni ļoti bieži šķērsoja plato un dzidro upi, lai nokļūtu pie abiem saviem draugiem mūra un dārza. Laiks ritēja laimīgi un mierīgi. Reiz kādu rītu bērni atnākuši ieraudzīja, ka mūris raud. "Kādēļ tu raudi?" "Es vairs nevēlos būt mūris, taču nezinu, kā varētu to mainīt...""Mēs tev palīdzēsim," teica bērni. "Taču tev jāzina, ka tas sāpēs. Kad mēs maināmies, kad mēs augam, tas vienmēr mazliet sāp... Tev mums ir jāuzticas!"
"Es esmu gatavs!" apliecināja mūris. Dienu pēc dienas bērni pārcēla akmeni pēc akmens. Viņiem vajadzēja laiku, daudz laika, jo, kad kāds mainās, tam vienmēr ir vajadzīgs laiks. ...Kādā jaukā dienā pāri platajai un dzidrajai upei pacēlās tilts! Tilts, kas bija visās pasaules krāsās. Tas visus ved pie dārza. Visus, kuri tur vēlas nokļūt...
Autors nezināms. Unas Torsteres ilustrācijas.

_______________

2011.

Tev jāiemācās...

Tev jāiemācās Manī būt,
...pat tad,kad nespēj nekas kļūt...
Un brīžos,kad jau pagurums,
...tev ticība būs ieguvums...

Tev jāiemācās pastāvēt,
...pat tad,kad nav kas atbalsta...
Jo ne jau tas,kas kaut kas ir,
...man seko,balsi Manu dzird...

Tev jāiemācās izdzīvot,
...pat tad,ja spēki izbeidzas...
Es esmu vienmēr blakus tev,
...kaut reizēm netici vairs sev...

Tev jāiemācās izturēt,
...kaut nespēj jēgu saredzēt...
Tas ir tas auglis garīgais,
...tas vienīgais un svarīgais...

Tev jāiemācās paklusēt,
...pat ja tev vārdi pārpaliek...
Man ir priekš tevis vēl tik daudz,
...ko sniegt un vārdos nenosaukt...

Tev jāiemācās priecāties,
...pat tad,kad prieka avots sīkst...
Tavs pamats nav no akmens kalts,
...bet tikai garā tīrs un balts...

Tev jāiemācās ticēt vēl,
...pat arī tad,ja nekā nav...
Kad neko nejūti un ne ar dzirdi,
...tu gūsi uzvaru vien tik ar sirdi...
/M.Timma/

twitter.com

no twittera:"Pavadi mani no ausmas līdz rietam,nezūdi naktī,kas spītīgi tumst,paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni,bezgalīgs plašums ir jāatklāj mums.."




cik uzrunajosi vardi! Atbilstosi manai situacijai!