Pasaka par mūri un dārzu

Pasaka par mūri un dārzu
Reiz bija kāds mūris, kāds ļoti liels, ļoti augsts un ļoti melns mūris. Mūris dzīvoja ļoti tuvu pie kādas upes, pie kādas platas un dzidras upes. Ar savām rokām mūris aptvēra kādu dārzu, kādu brīnišķīgu dārzu! Šajā dārzā bija koki, lieli un mazi koki visās pasaules krāsās... Tur bija puķes, graciozas un kautrīgas, puķes visās pasaules krāsās... Tur bija putni, dziedoši un klusējoši, putni visās pasaules krāsās. Tur bija smaržas, maigas un spēcīgas, smaržas visās pasaules krāsās...
Mūris mīlēja dārzu. Tādēļ tas tik ļoti to uzmanīja. Neviens nekad šajā dārzā nevarēja iekļūt. Mūris to aizstāvēja. Ne jau tāpēc, ka būtu ļauns, bet gan tāpēc, ka to mīlēja. Viņš dārzu mīlēja, kā prata... Neviens viņam nekad nebija mācījis mīlēt... Platas un caurspīdīgas upes pretējā pusē atradās kāds ciemats, kurā dzīvoja vīrieši, sievietes un bērni. Bērni vēlējās iepazīt un iemācīties mīlēt šo dārzu! Kādu dienu tie pagatavoja plostu, šķērsoja upi un nonāca mūra pakājē. Mūris sataisīja visbriesmīgāko sejas izteiksmi, kādu vien prata, jo viņš nevēlējās bērnus ielaist. Bērni visu vienmēr sasmērē, sabojā, viņš domāja. Nē, viņš nekad tos nelaidīs iekšā! Dārza sirds sitās ļoti strauji. Viņš tik ļoti vēlējās, lai bērni pie viņa ienāktu... Bērni šīs gaidas un cerības juta. Tādēļ tie vēlējās pārrāpties pār mūri. Taču mūris domāja, ka viņa draugam dārzam draud briesmas, un ļoti nocietinājās. Bērni viens pēc otra nokrita zemē, daži nobrāza ceļus. Tā nu viņi raudādami devās pāri platajai un saduļķotajai upei mājup. Pienāca vakars. Nākamajā rītā, kad uzausa saule, mūris pamanīja, ka dārzs – koki, puķes, augļi, putni un smaržas, viss – bija pazaudējis krāsas. Dārzs bija apmācies, valdīja liels klusums. Liels klusums, pilns bēdu un asaru... Mūris bija apmulsis un nesaprata, kas noticis. Viņš jautāja dārzam: "Kādēļ tev nav krāsu?" "Mana sirds ir slima... Man vairs nav prieka dzīvot," čukstēja dārzs. "Kādēļ?" atkārtoja mūris. Šoreiz dārzs klusēja. Mūris domāja un domāja, kādēļ viņa draugs dārzs vairs nespēj priecāties par dzīvi... Viņam bija bail atklāt iemeslu. Platā un saduļķotā upe viņam jautāja: "Vai tu dārzu mīli?" "Jā," atbildēja mūris, "es viņu mīlu!" "Kādēļ tad," turpināja upe, "tu viņu ieslogi? Vai tu domā, ka kāds var būt laimīgs, ja tam jādzīvo ieslodzītam? Vai tu domā, ka mīlēt nozīmē draugus ieslodzīt, lai tos nevajadzētu dalīt ar citiem?" Mūris neko neteica. Viņš jutās ļoti slikti un sāka klusi raudāt. Viņš jautāja upei: "Vai mans draugs dārzs spēs man piedot?" "Protams, dārzs tevi pārāk mīl, lai uz tevi ļaunotos! Taču, ja tu vēlies, lai viņš atveseļojas, tev ir plaši jāatveras un jāļauj citiem ienākt!" Mūris centās atvērties... Taču viņš tik ilgi bija bijis aizslēgts, ka viens to nespēja. Tādēļ viņš ilgi raudāja, ļoti ilgi... Krastā stāvēja bērni un redzēja mūri raudam... Viņi saprata, kas noticis. Bērni vienmēr visu piedod, tāpēc viņi nolēma mūrim palīdzēt... Viņi šķērsoja plato un saduļķoto upi, sasniedza mūra pakāji un ar savām maigajām rokām palīdzēja mūrim atvērties. Mūris atvērās... Tas bija ļoti sāpīgi. Bet tas ir normāli. Kad mēs atveramies, tas vienmēr mazliet sāp...
	Tā bērni ienāca dārzā. Ar lielām otām, ar prieka, maiguma un piedošanas pilniem traukiem viņi dārzam, kokiem, augļiem, putniem un smaržām atdeva atpakaļ visas pasaules krāsas. Kopš tā laika mūris palika vaļā. Bērni ļoti bieži šķērsoja plato un dzidro upi, lai nokļūtu pie abiem saviem draugiem mūra un dārza. Laiks ritēja laimīgi un mierīgi. Reiz kādu rītu bērni atnākuši ieraudzīja, ka mūris raud. "Kādēļ tu raudi?" "Es vairs nevēlos būt mūris, taču nezinu, kā varētu to mainīt...""Mēs tev palīdzēsim," teica bērni. "Taču tev jāzina, ka tas sāpēs. Kad mēs maināmies, kad mēs augam, tas vienmēr mazliet sāp... Tev mums ir jāuzticas!"
"Es esmu gatavs!" apliecināja mūris. Dienu pēc dienas bērni pārcēla akmeni pēc akmens. Viņiem vajadzēja laiku, daudz laika, jo, kad kāds mainās, tam vienmēr ir vajadzīgs laiks. ...Kādā jaukā dienā pāri platajai un dzidrajai upei pacēlās tilts! Tilts, kas bija visās pasaules krāsās. Tas visus ved pie dārza. Visus, kuri tur vēlas nokļūt...
Autors nezināms. Unas Torsteres ilustrācijas.

_______________