Powered By Blogger

otrdiena, 2013. gada 31. decembris

Jaunais gads

Man ar pienaacis laiks noveeleet Sveetiigu un atklaasmeem bagaatu, sveeta gara piepildiitu jauno 2014 gadu! :)
esmu Vaacijaa Mission net kongresaa! Vakar ar Organizeetu autobusu braucaam uz Teize! Ak atminas, atminas! Teize biju ar savu pirmo puisi pirms 10 gadiem -sajutos tiko veca :) manos jauniibas gados ...  :D.  Muus loti laipni uzneema un izstaastiija par Teize veesturi un braali Roze! Atceros kad bijaam Teize vins paluudza vai varam palikt veel vienu nedeelu un mees piekritaam, lai arii mees -preciizaak, es ( jo puisis bija loti saistiits ar katolu bazniicu), es pat nebiju kristiita un man tas bija taads jauks celojums!
Man bija taads prieks redzeet klostermaasas un priesterus Teizee, jo mission net ir vairaak protestantisks pasaakums, bet nu ar taadu sv. Gara dozu :D  buutu tik feini ja katolu bazniicaa buutu kaut kas taads..... Dazam labam tagat buus ideja! :)  biezi man tik jaapasaka un citi to saak organizeet, saakumaa tas bija skumji, jo likaas ja man tas ir sirdii man jaaorganizee, bet tagat lieku to Dieva rokaas, lai suuta cilveekus!
Sodien biju no riita uz Katolu bazniicu :) taa kaa maajaas, to nevar izskaidot-to prieku un ... Ja esi piedziivojis tad sapratiisi! Lai arii neteiksu ka man viss ir ideaali katolu bazniicaa ( protestantu bazniicaa mani pat laipnaak uznem) bet Dievs mani suuta un stiprina katolu bazniicaa!


Svariigais ko saneemu, iespeejams arii tev tas ir aktuaali!
} uzrakstiit visus Dieva darbus vienuviet, ar siikumiem
}ierobezot sic tiikla izmantosanu, kur tu izmanto savu laiku
}esi atklaaats, paties ar Dievu un apdomaa ko saki citiem! -man looooti aktuaali-
Ar Dievu               runaa=>domaa
Ar cilveekiem       domaa => runaa




Veelaak veel ko pierakstiisu - prieksaa veel jaunaa gada sagaidiisana un konference Augsburgaa!  Im so exaited! :)

trešdiena, 2013. gada 25. decembris

Sv. Olava bazniicas betleemiite


S.Lazarevs, 1996, Karmas diagnostika

S.Lazarevs, 1996, Karmas diagnostika 
Katrs cilvēks šajā dzīve piedzimst tādēļ, lai pārvarot zemes kārdinajumus un nelaimes, attīstītu un pilnveidotu savu dvēseli, savu garu.

Neveiksmju cēlonis meklējams pašā cilvēkā, jo, lai izmainītu pasauli, vispirms jāmainās mums pašiem…
Cilvēks ir sarežģīta informatīvi enerģetiskā sistēma, tikai nedaudz procentu no tās aizņem fiziskais ķermenis un apziņa, un 75-98% – informatīvi enerģētiskie zempaziņas slāņi.
Krasi saasinājušies visi enerģētiskie procesi uz zemes, karma-atmaksas likums – darbojas desmitiem reižu ātrak nekā agrāk.
Nedrīkst nožēlot pagātni, jo nožēlojot bijušo, cilvēks neapzināti tiecas to izmainīt, izkustināt no vietas to, kas vairs nekādi nav iekustināms. Tas izsauc milzīgu nekontrolējamas enerģijas patēriņu. Lai pārtrauktu enerģijas noplūdi, kura var izraisīt nopietnas sekas, organisms to bloķē ar slimību fiziskajā plānā.
Spēcīgs stress, neapmierinātība ar kaut ko vai nožēla par pagājušo, emocionāli pastiprinoties, nogulsnējas zemazpiņā un provocē nopietnu saslimšanu, jo rada biostruktūras deformācijas.
Slimība ir viens no gara attīstības mehānismiem. Galvenais- izprast savas kļūdas, atzīt tās un ar grēku nožēlu nonākt harmonijā ar Visumu un Dievišķo. Atjaunojas veselība.
Slimība ir brīdinājums par kļūdam un darbojas kā glābeja. Cilvēkam slimojot un mokoties, jāapzinās pieļautie pārkāpumi, jāpilnveido sevi garīgi, jāmeklē jauni attīstības ceļi.
Bērni biolauka struktūras saņem no vecākiem. Bērna veselība ļoti atkarīga no mātes veselības. Mātes rīcība nosaka nākamā cilvēka veselību un likteni. Tēvs un māte vienādā mērā atbildīgi par bērna ķermeni un garu. Vecāki nodod bērniem absolūti pilnīgu informāciju par savu un savu priekštecu uzvedību, informācija veido bērna likteni, viņa ķermeni, raksturu, garīgumu.
Bērni ir pieaugušo pasaules nepilnību palielināmais stikls. Bērni vecāku klātbūtnē uzvedas sliktāk nekā ar svesiem. Karmiskā mehānisma darbība. Vecākiem un bērniem kopā esot, notiek pozitīvo un negatīvo programmu pastiprināšanās un aktivizācija. Vecāki biolauka līmenī nes atbildību par bērna uzvedību un rīcību, bērns manto vecāku karmu.
Viens no Visuma pamatlikumiem – nenodarīt  ļaunu pat domās.
Padoms – kā būt veselam un ilgi dzīvot. Nekad, nevienam un ne par ko neuzstādīt pretenzijas. Ne liktenim, ne Dievam, ne pagātnei, ne ļaudīm. Arēji izturaties kā vēlaties, iekšēji jebkuras pretenzijas ir iznīcināšanas programma.
Var neticēt Dievam, bet jāmīl Visums un tā dvēsele. Egoisms, neierobežota tieksme pēc materiālajiem labumiem nogalina galvenās jūtas – mīlestību.
Kad materiālā labklājība pāraugusi garīgās vēlmes – tas ir mirkļa labums uz garīgās nāves rēķina.
Nāve neko neizmainītu. Visuma sagrāves programmu būs jānomaksā bērniem.
Izjūtot mīlestību pret Visumu un Dievu, atsakoties no pretenzijām pret apkārtējo pasauli, jūs glābjat sevi no jebkuras smagas slimības. Jātiecas uz augstākajiem eneģētikas līmeņiem: garīgumu, cēlsirdību, mīlestību – šiem jēdzieniem jākļūst par dzīves saturu.
Ciešanās cilvēks kļūst garīgāks.
Agresijas vēršana pret vienu cilvēku – tā ir iznīcinašanas programma visiem viņa radiniekiem un bērniem. Iedarbojoties biolauka pašregulācijas mehānismam, negatīvo ietekmi atpakaļ saņem pats uzbrucējs un viņa radinieki.
Kad cilvēks domās pievēršas Dievam un lūdz piedošanu par nodarīto, ar viņa dvēseli un miesu notiek izmaiņas. Tai brīdī viņš apzinās savu nepilnību, atveras tam, kas mūs radījis un saņem  no tā spēkus, lai izmainītos, saplūstot ar Visuma harmoniju.
Slimība ir kā ūdens, kurš tek no krāna -, un pirmkārt vajag aizgriezt krānu – slimības cēloni.
Garīguma izaugsme uzlabo psihi, likteni, veselību un visas cilvēka dzīves jomas.
Aizkaitinājums attieksmē pret cilvēkiem ir ļaunums, kurš izsauc biolauka struktūru deformāciju, tas ir enerģētiska uzbrukuma mēģinājums ne tikai konkrētam cilvēkam, bet arī Visumam.
Lūdziet par tiem, kas jūs nolād, un svētiet tos, kas jūs neieredz...”  Pati spēcīgākā aizsardzība pret nelaimēm, slimībām un ‘ļauno aci”.
Ikvienas aizvainojuma jūtas, kuras nogājušas dziļumā vai ar kurām cilvēks ilgu laiku netiek galā, ir lielas briesmas. Nožēlot tas nozīmē visus spēkus virzīt uz sevis izmainīšanu un nekad neatkārtot savas kļūdas.
Lai nenogalinātu draugu – jāpiedod ienaidniekam. Aizvainojums, naids, skaudība ir cilvēka iznīcināšanas forma, enerģētiskais uzbrukums. Iekšēja samierināšanās sniedz harmoniju ar Visumu smalkajā līmenī.
Slimība var izpildīt dažādas funkcijas.1-brīdinājums, 2-darbības, kura traucē cilvēka pareizu attīstību, apstādināšanu, 3-to mehānismu novakšana, kuri ļauj izplatīt nelabvēlīgu informāciju.
Topošā bērna raksturs un liktenis veidojas vecāku informatīvi enerģētiskajā laukā jau pirms viņa ieņemšanas. Ieņemšanas brīdī tie jau pastāv un nosaka bērna nākotni, un tāpēc, ja vecāki šaubās, vai bērns vieņiem vajadzīgs, notiek uzbrukums šīm struktūrām, to deformācija un pat daļēja iznīcināšana. Galēji nelabvēlīgi gaidamā bērna lauka struktūras ietekmē strikts viņa dzimuma plānojums, kāda no vecākiem noliegsme pret dēlu vai meitu. Pat šaubas par bērna vēlamību, nerunājot jau par centieniem atbrīvoties no viņa, - tas ir postījums viņa liktenim, laimei, veselībai, saskarsmes un vienotības struktūrām ar cilvēkiem.
Mīlestība var izārstēt, pieķeršanās – kaitēt.
Bērnu spējas – tā ir vecāku un radinieku ētika.
Dzimta līdz 4ajam augumam, atrodas ciešā biolauka vienotībā.
Veselība pēc dzemdībām uzlabojas – atjaunošanās, kas notiek grūtniecības laikā, kad organisms aktivizējas. Arī  mīlestība, kuru māte izjūt pret bērnu, uzlabo viņas lauka struktūras un fizisko pašsajūtu.
Māte savas slimības nodod bērnam, - viņas veselības traucējumi, ar kuriem viņa atpelna karmu, pāriet uz bērna biolauku, un bērns sāk slimot. Ja karma tiek sadalīti starp māti un bērnu (diatēzes, alerģijas, plaušu karsoņi, nieru slimības).
Gars, dvēsele un ķermenis ir vienoti. Zemapziņa un apziņa ir biolauks, bet fiziskais ķermenis – šī biolauka paveids, tā dialektiskā pretējība. Ja cilvēks būtu tikai ķermenis tad  slimo orgānu varētu tikai iztīrītt, nogriezt, iztaisnot utt.,bet tā kā cilvēks vienlaikus ir biolauks, tas ir nozīmīgāks par ķermeni.
Slimības ļaudīm nāk par grēkiem, bet ārsts atbrīvo tos no ciešanām. Ja slimība tiek uztverta kā ļaunums, ar to cīnās, pārvietojot no vienas vietas uz citu. Kad radīsies izpratne, ka slimība ir garīgās deformācijas bremze un tās cēloņi tiks novērsti, slimība aizies pati.
Nevēlēšanās dzīvot-pazemināts dzīvības fons, tādā stāvoklī pietiek ar nelielām nepatikšanām, lai var rasties doma par pašnāvību.
 Pazemināts dzīvības fons ir sekas, ko nosaka ģimenes karma, senču izdarītie pārkāpumi.
Cilvēkam jāmīl visi ļaudis, un seksuāla mīlestība sastāda ļoti mazu daļiņu no vipārcilvēciskās mīlestības, mīlestības pret cilvēkiem kā pret dievišķi radītu, brīnišķīgu Visuma daļiņu.
Mīlošu cilvēku parametri: godīgums, dvēsele, liktenis, mīlestības piepildījumam visaugstākie rādītāji, neapzinātai agresijai-minimāli. Viens otru mīloši vīrietis un sieviete uzlabo savu karmu, ārstē sevi un nākamo paaudzi.
Paradums slikti izteikties par ļaudīm, sevi, likteni- bojā zobus. Visbīstamākā ļaunvārdība, kas adresēta tuviniekiem, neapmierinātība ar sevi.
Emocionālo sabalansētību un nepazinātas agresijas samazināšanos stimulē zaļumu lietošana, tas iedarbojas uz garīgajām un fiziskajām struktūrām.
Kad mēs par kādu domājam rodas enerģētisks tilts starp mums un to cilvēku, notiek info un enerģijas apmaiņa, tapēc ikviena negatīva doma ir enerģētisks uzbrukums un var kaitēt. Pat iekšēja piekrišana ļaunvārdīgam cilvēkam var būt bīstama. Vārds pastiprina jebkuru programmu.
Uzsākot dienu ar vēlējumu ”Dievs dod maniem tuviniekiem un paziņām veselību, bet man pacietību” aizsargā sevi no daudziem pārkāpumiem.
Japāņi ilgdzīvotaji – laipnākā tauta pasaulē. Labsirdība – neuzbrukšana ļaudīm, neievainojamība. Visbīstamākā ļaunprātība mīļotajam. Vienotības pakāpe starp mīlošiem visaugstāka. Mīlestības izjūtas padara cildenu. Katra negatīva iedarbība kļūst ārkārtīgi bīstama.
Cilvēkam var palīdzēt, just līdzi, bet žēlot nedrīkst. Žēlošana vērsta uz ķermeni un var kaitēt garam un dvēselei.
Slimība ir nevis ļaunums, bet gara sabrukuma apstādināšanas veids. Žēlojot nepiekrītat viņa nelaimei, domājat par sekām, aizmirstat cēloni un sekmējat gara sabrukumu. Slimība ir kā ļaunums un labums vienlaicīgi.
Māte lūdzot Dievu, lai viņas bērns izveseļojas, atdod garīgo enerģiju, kura ārstē un palīdz bērnam pareizi attīstīties.
Starp smalko mirušo pasauli un mūsu fizisko pasauli iespējami kontakti – tas kaitē abām pasaulēm. Dzīvo un mirušo biolauku salipšana notiek, ja neievēro augstākos likumus. Ja saglabā aizvainojumu uz mirušo, tad negatīvi iedarbojas uz viņu un noved pie slimībām, psihes traucējumiem, rakstura izmaiņām. Mirušā aizvainojums pirms nāves arī var novest pie biolauku salipšanas – tapēc jāizpilda pēdējā vēlēšanās.
Ja pirms dzemdībām sieviete jau izdarījusi abortus, tad bojā gājušā augļa biolauks var savienotis ar vēlāk dzimuša biolauku un bērns var būt ļoti slimīgs, izjust bailes un uzmācīgus stāvokļus.
Bīstami apvainoties un neieredzēt ļaudis, ar kuriem enerģētiski cieši saistīts. Jo stiprāka mīlestība un pieķeršanās, jo bīstamāka jebkura negatīva izjūta pret mīļototo.
Jekura doma par pašnāvību ir bīstama un postoša cilvēkam un viņa pēctečiem. Depresija – slēpta nevēlēšanās dzīvot, provocē slimības, traucējumus liktenī, raksturā.
Pašiznīcināšanās programma var būt sekas, ja vecāki nav vēlējušies bērnu.
Cilvēka biolauks ir aizsargāts no apkārtējās pasaules, bet pilnīgi atvērts vecākiem, programma ir ilgstoša.
Cilvēkam jāmīl apkārtesošā pasaule, bet, ja viņš to neizjūt, viņa dveselē attīstās diskomforta stāvoklis, dvēseles mokas. Cilvēks cenšas noslāpēt dvēseles sāpes ar narkomāniju, alkoholismu.. Pazemināts mīlestības līmenis dvēselē, kas rodas no spēcīgiem aizvainojumiem, no mīlestības nomākšanas pret ļaudīm.
Pārstāt apvainoties uz apkartesošo pasauli, saskaņoties harmonijā ar to, mīlēt  īstenību sevī, dvēselē. Harmonija ir mīlestība. Pagātne, tagadne, nākotne tie ir mīlestības objekti. Jātiecas sevī izjust mīlstību un tad nevajadzēs dzert.
Cilvēks ēdienu uztver ar pimo čakru.  Aizliegums lietot barību, kura stāvējusi ilgāk par trim stundām pēc pagatavošanas-netīrs ēdiens – nederīgs garam, vien ķermenim.
Gaļa, kura satur asinis – nedrīkst lietot uzturā (nekošierēta gaļa). Asinis glabā ziņas par fiziskā ķermena dzīvi, ieslēgta visa info par slimībām, jūtām, emocijām, kādas pārdzīvojuši dzīvnieki nogalināšanas brīdī.
Katrā cilvēkā ir dvēsele, svēts aizsākums, cilvēciskais un dzīvnieciskais. Normālos apstākļos ķermenim jāsaņem barība no dvēseles, dvēselai no gara, garam no Dieva. Dzīve, kas celta uz primitīva ķermeņa barošanas principa, bez rūpēm par pārējo ir regresa ceļš.
Globālās agresijas paaugstinājums cilvēces zemapaziņas struktūrās ietekmē enerģētiku un var radīt priekšnosacījumus katastrofām.
Ļaužu garīgā dzīve balstās uz trim vaļiem:
1) Bībeles 140.baušļi.
2) Septiņi nāves grēki – lepnība, nesātība, dusmas, skopums, grūtsirdība, skaudība, netiklība, (arī grūtniecības pārtraukšana), darbības vai domas, kas vērstas uz jūtu nogalināšanu sevī vai otrā, uz nodevību pret mīlestību materiālo labumu dēļ; nožēla par pagātni, tagadni, nākotni, vēlme paātrināt vai palēlināt notikumus, t.i.visi pārkāpumu attieksmē pret laiku; pārkāpumi saistīti ar naida un aizvainojumua jūtām, rupju izturēšanos pret ļaudīm.; aprunājot dzīvus un nedzīvus objektus.
3) Sīkumi – ticība, cerība, mīlestība. Būtiskākā mīlestība.
S.Lazarevs, 1996, Karmas diagnostika 

trešdiena, 2013. gada 18. decembris

My God is awesom God! Tiesi pirms apmeeram 5 gadiem
Shodien nedaudz iipasaaka diena par citaam! Pirms 5 gadiem (2008) kaada sieviete vaardaa Aina, ieveda mani kaadaa telpaa, kur notika katehisma studijas, peec katehisma uzaicinaaja uz naakamo tiksanos - svineet Ziemassveetkus! Man taa bija jauna pasaule ar pilniigi svesaam tradiicijaam un svesiem cilveekiem! Bet tagat .......! Varu tikai pateikt -cik Dievs ir labs un gaadiigs! Noveelu arii tev sveetiigu un iipasu dienu!

pirmdiena, 2013. gada 16. decembris

7 soļi darbam ar sevi

Paškoučings - 7 soļi darbam ar sevi

Dž. Makani
  1. Uzņemties atbildību par visu, kas notiek jūsu dzīvē.
    Pārliecību daba, domāšanas struktūra un iespējas veidot realitāti.
     
  2. Iepazīt sevi.
    Jūsu personīgā stāsta izpēte. Jūsu dzīvē atkārojošos paternu un situāciju noskaidrošana.
    Nākotnes noteikšana: jūsu misija, vīzija un dziļākās vērtības.
     
  3. Būt šeit un tagad.
    Sensorās sistēmas spēju paplašināšana.
    Apzināšanās treniņš ikdienā.
     
  4. Attīrīt savu dzīvi.
    Kas jāatlaiž no savas iekšējās un ārējās pasaules?
    Iekšējo ierobežojumu transformācijas psiholoģiskie instrumenti.
    Kas nepieciešams, lai atbrīvotos no vecām negatīvām emocijām un ierobežojošiem uzskatiem?
     
  5. Dzīvot no sirds.
    Dzīve un līdzcietība. Piedošana.
    Ar ko vēlos piepildīt savu dzīvi?
    Personīgo dzīves principu komplekta izveide.
     
  6. Izlemt, ko vēlos dzīvē.
    Mērķu izvirzīšana, jaudīga apziņā un zemapziņā bāzēta fokusa radīšana uz to, ko patiešām vēlies savā dzīvē.
     
  7. Atgriezt sev savu spēku.
    Atbrīvošanās no emocionālām atkarībām un atkarīgu attiecību transformācija.
    Savu spēku un iekšējo resursu pieņemšana un integrācija.


sestdiena, 2013. gada 14. decembris

nevis publiskoto zinu deel, like facebook, vai savu darbu deel, bet Dieva zeelsirdiibas un miilestiibas deel, vins uzrunaa sirdis! Hi is ameizing God :)

Par rekolekcijām un garīgajiem vingrinājumiem

Par rekolekcijām un garīgajiem vingrinājumiem


Rekolekcijas ir laiks, kad cilvēks aiziet vientuļā, nomaļā vietā, lai tur kopā ar Dievu pārdomātu un sakārtotu savu dzīvi. Un tāpēc tas ir aicinājums no Dieva. Aicinājums uz vienu no daudzajiem lūgšanu veidiem, lai ar tā palīdzību pieredzētu garīgas pārmaiņas savā personīgajā dzīvē. Šis lūgšanu veids palīdz iemācīties ievērot Dieva mīlestības zīmes un paļauties uz Dievu. Šādi mācāmies riskēt un tuvoties Jēzum tādi, kādi esam.

Kāpēc ir vajadzīgas rekolekcijas?
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ikvienam kristietim ir attīstīt ticību un to sludināt. Kad aicinām cilvēku uz rekolekcijām, tad palīdzam viņam tajās iepazīt un iemīlēt Dievu, jo tā ir vieta, kur satikties ar Viņu.
Rekolekcijās un garīgajos vingrinājumos parasti tiek dotas iespējas, sagatavoti apstākļi, lai šī tikšanās ar Dievu notiktu pēc iespējas veiksmīgāk, personīgāk un dzīvāk. Tam pirmais noteikums ir – lai līdzās būtu Baznīca, kur Dievs mūs gaida Euharistijā un citos sakramentos. Neiztrūkstoši nozīmīgs ir Dieva Vārds, kopiena un ticība, ko šī kopiena izplata. Svarīgs ir ikviens cilvēks, ko Dievs mums dāvā, lai mēs mīlētu. Tāpat būtiska ir mūsu dzīves vēsture, dievnamos redzamā māksla, zinātnes atklājumi, daba, arī mūsu miesa un dvēseles spēks, mūsu iekšējā brīvība un vēlmes, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Šim sarakstam nav beigu.
Vai kārtējās rekolekcijas palīdzēs cilvēkam iet pie Dieva? Vai dos iekšēju prieku, mieru, brīvību? Svētais Gars vienmēr uzrunā gan to, kas jau ir gatavs, gan arī to, kas ir ceļā uz Dieva sagatavotajām dāvanām.

Kā tas notiek?
Caur katru, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar rekolekcijām – neatkarīgi no tā, vai tas ir dalībnieks, organizētājs vai pavadītājs – runā Dievs. Viņš mūs sasniedz caur Atklāsmi, ko mēs izdzīvojam savā garīgajā pieredzē: lūdzoties, klausoties konferences, izpildot garīgā pavadītāja norādījumus, kas ir diezgan svarīga vingrinājumu sastāvdaļa. Rekolekcijās savstarpēji dalāmies ar to, ko Dievam izdodas mums iemācīt caur klausīšanos. Šādi rodas iespēja aizpildīt to plaisu, kas ir izveidojusies tagadējā sabiedrībā, kas māca ticību atdalīt no dzīves, vai arī, kad neviļus paši Dievu ierobežojam tikai baznīcas sienās.

Garīgais pavadītājs
Rekolekcijas ir laiks, ko pavadām līdzās cilvēkiem, un liela loma tajās ir pavadītājam. Mūsdienu garīgo darbu autors priesteris un teologs Ronalds Rolheisers ir teicis, ka, tāpat kā ar vārdiem nav iespējams paskaidrot, kas ir skūpsts, tāpat arī mūsu attiecībām ar Dievu nepieciešams kaut kas daudz vairāk nekā tikai „apraksts“ par Viņu vai precīza doktrīnas zināšana. Ir nepieciešama liturģija, vērīga Dieva Vārda klausīšanās, Jēzum sekošanas pieredze. Tikai sekojot Jēzum, lūgšanā to pārdomājot, sarunājoties ar Viņu par šo pieredzi, dziļāk iepazīstam, kas Viņš ir. Diemžēl mums kā Pēterim bieži ir nosliece nevis sekot, bet paskaidrot Jēzum, kam ar Viņu ir vai nav jānotiek. Mums ir vēlme aizsteigties Viņam pa priekšu. Šāda iekšējā nostāja bieži vien rodas no dažādām mūsu iekšējām bailēm vai nedrošības.
Rekolekciju pavadītājs seko līdzi rekolekciju dinamikai, un to var pielīdzināt nabadzīgam pērļu zvejniekam. Pirms nirt okeānā, viņš noģērbj drēbes, lai tās neaizķertos aiz koraļļiem. Arī garīgajā sarunā ir jāpalīdz cilvēkam pakāpeniski pietuvoties pašam svarīgākajam, nereti „jāienirst” pilnīgā klusumā. Pērļu zvejnieks izmanto smagu akmeni, ar kura palīdzību vieglāk nolaisties dzelmē. Rekolekciju pavadītājam šis „akmens” ir visi šie līdzekļi. Taču sasniedzis gultni un atradis neparasta skaistuma pērli, zvejnieks izmet akmeni, jo, atrodot pērli, akmens kļūst nevajadzīga nasta. Tāpat arī rekolekcijās mēģinām nirt pēc pērles, kas ir satikšanās ar Dievu, un, to atraduši, visu atstājam.

Veids, kā pasniegt
Kaut arī kristīgā doktrīna ir nemainīga, tomēr veids, kā to pasniegt, mainās. Tas notiek Svētā Gara vadībā, ejot pa pilnības un patiesības ceļu. Dažādu veidu rekolekciju piedāvājumos būtiski ir uzrunāt mūsdienu cilvēku saprotamā valodā un veidā, lai viņš varētu brīvi atvērties Svētā Gara darbībai.
Rekolekciju klāsts mēdz būt dažāds, arī to ilgums ir atšķirīgs. Piemēram, vienas rekolekcijas var būt 30 dienas, citas nedēļu, bet vēl citas – pāris stundas, kurās atgūt vai nostiprināt saikni ar Dievu. Tas, kas der vienam, var nederēt citam.
Nereti dzirdam, ka cilvēkus aizkustina Dieva Vārds, kad tas tiek kaut kādā veidā „iemiesots”, kad ticības pieredze tiek atrasta necerētā veidā. Tādas „iemiesošanās” vietas un necerētas satikšanās ar Dievu var būt mūsu sajūtās, ķermeņa valodā, izpausme mākslā un kustībā. Saskaroties ar dažādu vajadzību cilvēkiem un meklējot veidus, kā viņus uzrunāt, dzimst dažādi rekolekciju veidi. Tajos dalībnieki uz tikšanos ar Dievu nāk caur sakrālu deju un kustību, fotografēšanu un apzinīgu Dieva dāvanu pieņemšanu, caur piecām maņām vai garīgo gudrību.
Bez šaubām, radoša izpausme rekolekcijās zināmā mērā ir tikai līdzeklis, tāpat kā lūgšana vai Dieva Vārda lasīšana arī ir līdzeklis, kas ved pie Dieva. Līdzeklis pats par sevi nevar būt mērķis, bet tas atver iespēju satikties ar noslēpumaino Dievu.

Ejot pa neiemītām takām
Rekolekciju veidi ir tik atšķirīgi, ka nereti nākas dzirdēt visdažādākās atsauksmes. Šķiet, vieglākais ir pateikt: nedarīsim, jo nesapratīs, neuzrunās, cilvēki tam nav gatavi, nepieņems. Grūtāk ir uzticēties cilvēkiem un ļaut, lai viņi garīgi aug. Grūtāk ir pašiem augt, mācīties, meklēt jaunus veidus un līdzekļus, riskēt kļūdoties.
Dievs mums uzticas, kļūstot par gabaliņu maizes un malku vīna Euharistijā. Dievs riskē ar to, ka atnāk un ir nesaprotams, nepieņemts. Kāpēc tad lai mēs neriskētu? Māceklis taču nav lielāks par savu Skolotāju. Bez šaubām, ejot pa neiemītām takām, visu laiku ir jāpārdomā lūgšanā tas, ko Dievs no mums vēlas, tā māca sv. Ignācijs. Šādi mācāmies atšķirt, kad risks ir Dieva Valstības dēļ un nevis mazāku lietu dēļ. Tas ir garīgās dzīves pārskats, ko veic pats garīgais pavadītājs. To māca darīt arī rekolekciju dalībniekiem, tiem, kas tikai uzsāk garīgās dzīves ceļu. To praktizējot, laika gaitā cilvēks iemācās atšķirt izaugsmi ticībā, cerībā un mīlestībā.

Laiks ar Dievu nav ārpus reālās dzīves
Ir vēl viens svarīgs punkts, pie kā bieži vien apstājamies gan rekolekciju sākumā, gan arī beigās, izvērtējot tās. Katrs, kas ir piedalījies un veltījis Dievam laiku, saņem savu žēlastību. Ir grūti dzirdēt no cilvēka vārdus, ka pēc rekolekcijām viņš atgriezīsies savā ikdienā vai ierastajā dzīvē, varbūt pat rutīnā. Tas nozīmē, ka kaut kas ir palaists garām, un šajā situācijā atbildība lielā mērā jāuzņemas pašam rekolekciju dalībniekam. Protams, rekolekciju augļi – lielāki vai mazāki – ir vienmēr. Taču ir svarīgi dziļi pārdomāt, ar kādu sirds nostāju dodamies uz rekolekcijām, kā tajās piedalāmies, klausāmies un atbildam Dievam.
Laiks ar Dievu lūgšanā nevar būt izcelts no reālās dzīves, jo Dievs ir Realitāte, un ikdienā Viņš sevi atklāj visās lietās. Laiks, ko pavadām intensīvākā lūgšanā nekā parastā ikdienā, ir vieta, kur ielaižam Dievu, lai visu parādītu īstajā gaismā un, stiprināti, kā arī atjaunoti Viņā, varētu ar jaunu enerģiju un prieku dzīvot kā mīloši un mīlami cilvēki. Šis intensīvais lūgšanu laiks, ko saucam par rekolekcijām, mums māca, ar kādu skatienu ir jāuzlūko sevi un citus. Pēc rekolekcijām mēs nevis attālināmies no Dieva un lūgšanas līdz nākamajai reizei, bet turamies cieši pie iemācītā, pie tā ritma, kādā dzīvojām rekolekciju laikā. Iespējams, ikdienas rūpes, darbs un ģimene mums neļaus tik intensīvi izdzīvot tuvību ar Dievu, taču dvēselei vajadzētu ilgoties pēc brīžiem lūgšanā, lai, sadzirdot Kunga balsi, varētu Viņam atbildēt.
māsa Brigita SJE  

Žēlsirdības stunda

Kameer darbaa briivs laiks, internetaa visaadas labas lietas var atrast!! :) 

 

Žēlsirdības stunda - šajā stundā dvēselei neko neatteikšu



Pirms pāris gadiem uz Dieva Žēlsirdības sanktuāriju Krakovā – Lagevņikos – atbrauca jūrnieks, kurš, skaidrojot iemeslu, kāpēc apmeklē svētīgās māsas Faustīnas kapu, pastāstīja šādu gadījumu. Reiz ar savu kuģi viņš nonāca Filipīnās. Izkāpis krastā, jūrnieks ievēroja dīvainu vietējo salas iedzīvotāju izturēšanos. 
Bija tieši plkst. 15, kad pamanīja, ka vieni pārmet krustu, citi apstājas un brīdi pavada lūgšanā, vēl citi noskūpsta krustu, kas karājās pie krūtīm. Filipīniešu izturēšanās viņam šķita noslēpumaina. Sākumā viņš domāja, ka izskaidrojums jāmeklē eksotiskās tradīcijās vai veidā, kā iedzīvotāji ir pielāgojušies dzīvei uz salas. Viņa izbrīns un interese pieauga, kad, skatoties TV programmu, plkst. 15 viņš ekrānā ieraudzīja Žēlsirdīgā Jēzus attēlu. Sāka jautāt un uzzināja arī par to, ka daudzi filipīnieši nēsā pulksteņus, kuri ir speciāli ieprogrammēti, lai signalizētu dienas trešo stundu. Kad viņš pajautāja, ko tas viss nozīmē, izdzirdēja atbildi: „Mēs pieminam Žēlsirdības stundu, kuru Kungs Jēzus poļu klostermāsai Faustīnei lūdza atzīmēt.” Savu atbildi jūrnieks noslēdza ar secinājumu: „Vajadzēja aizbraukt uz Filipīnām, lai uzzinātu par lūgšanu Žēlsirdības stundā, par māsu Faustīnu, par Dieva Žēlsirdības sanktuāriju. Filipīniešiem pateicos par to, ka ierados Lagevnikos.”
Ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē, ne tikai Filipīnās, godina Kunga Jēzus nāves brīdi (plkst. 15), kuru Viņš pats ir nosaucis par lielās žēlsirdības stundu (Dienasgrāmata 1320). Žēlsirdības stunda ir viena no Dieva žēlsirdības kulta formām, kuras Viņš cilvēcei ir nodevis caur svētīgo māsu Faustīni. Tā izcelsme ir saistīta ar ieteikumiem, kurus māsa saņēma Krakovā 1937. gada oktobrī.
„Trešajā stundā,” viņai tad teica Kungs Jēzus, „lūdz manu žēlsirdību, jo īpaši grēciniekiem, un kaut īsu brīdi iegremdējies manās ciešanās, jo īpaši pamestībā, ko piedzīvoju nāves brīdī.” (Dienasgrāmata 1320) Ieteikumu pagodināt Viņa nāves stundu Kungs Jēzus atkārtoja pāris mēnešus vēlāk, vēlreiz pasakot tā mērķi, pagodināšanas veidu un sasaistot to ar apsolījumu. „Cik reižu izdzirdēsi, ka pulkstenis sit trešo stundu,” teica māsai Faustīnei, „visa iegremdējies manā žēlsirdībā, pielūdzot un slavējot to; piesauc Viņa visspēcību visai pasaulei, bet jo īpaši nabaga grēciniekiem, jo tajā brīdī tā tika plaši atvērta visām dvēselēm.” (Dienasgrāmata 1572)
Iepazīstinot ar šo Dieva žēlsirdības kulta formu, Kungs Jēzus vienlaikus pamācīja, kā to svinēt. Viņš ilgojas, lai šajā stundā:
- kaut īstu brīdi apdomātu Viņa mokas, jo īpaši pamestību nāves brīdī;
- lūgtu Dieva žēlsirdību visai pasaulei, bet jo īpaši grēciniekiem;
- iegremdētos Dieva žēlsirdībā, to pielūdzot un slavējot, jo šajā stundā tā vispilnīgāk atklājās un vēlas sevi dāvāt cilvēkiem.
Turklāt Kungs Jēzus māsai Faustīnei deva arī konkrētus ieteikumus, kā lūgties Žēlsirdības stundā: „Centies šajā stundā lūgties Krusta ceļu, cik lielā mērā Tavi ikdienas pienākumi tev to ļauj; bet, ja nevari apcerēt Krusta ceļu, tad vismaz uz brīdi ieej kapelā un pagodini manu Sirdi, kura ir žēlsirdības pilna Vissvētākajā Sakramentā; bet, ja nevari ieiet kapelā, lūdzies tur, kur esi, kaut īsu brītiņu.” (Dienasgrāmata 1572)
Viņš minēja arī trīs izšķiroši svarīgus aspektus, kas jāievēro, lai šajā stundā izteiktās lūgšanas tiktu uzklausītas:
- lūgšanai ir jābūt izteiktai pēcpusdienā plkst. 15. Kungs Jēzus teica: „Cik reižu izdzirdēsi, ka pulkstenis sit trešo stundu...” (Dienasgrāmata 1572) Šeit ir svarīgi pareizi saprast, ko nozīmē vārds „stunda”. Izteikums Žēlsirdības stunda apzīmē Kunga Jēzus nāves brīdi, nevis veselas stundas pavadīšanu lūgšanā;
- lūgšanai ir jābūt vērstai tieši uz Kungu Jēzu, tātad nevis uz Dievu Tēvu, Dievmāti vai svētīgo māsu Faustīni. Šajā stundā mēs varam lūgties kopā ar Mariju, kas stāv krusta pakājē, bet nevis caur viņas starpniecību, kopā ar svētīgo māsu Faustīnu, bet nevis caur viņas starpniecību;
- lūgšanās mums ir jāatsaucas uz Kunga Jēzus sāpīgo ciešanu nopelniem. Tāpēc visbiežāk lūdzamies, izmantojot vārdus: „Tavu sāpīgo ciešanu nopelnu dēļ lūdzam Tevi, Kungs, par...”
Tam, ko lūdzam, ir jābūt saskaņā ar Dieva gribu, kas izriet no katras lūgšanas dabas, bet pašai lūgšanai ir jābūt uzticīgai, pastāvīgai un savienotai ar darbīgu tuvākmīlestību, kas ir patiesa Dieva žēlsirdības dievkalpojuma noteikums.
Šādi praktizētu lūgšanu Dieva žēlsirdības stundā Kungs Jēzus saistīja ar apsolījumu dot visādas žēlastības un labumus jau zemes virsū. Viņš teica: „Šajā stundā neko neatteikšu dvēselei, kas mani lūgs, atsaucoties uz manām ciešanām.” (Dienasgrāmata 1320) „Šajā stundā visu izlūgsi sev un citiem.” (Dienasgrāmata 1572)
Lai atzīmētu Žēlsirdības stundu, nav speciāli jādodas uz baznīcu, var lūgties visur: darbā, uz ielas, mājās... Šeit nav svarīga lūgšanas vieta, bet gan atslēgšanās no ikdienas nodarbēm, kaut uz brīdi, lai domās un ar sirdi nostātos mirstošā Jēzus priekšā, lai savienotos ar Viņu Viņa nāves brīdī. To vajag darīt pēcpusdienas trešajā stundā, nevis naktī, jo Kunga Jēzus nāves brīdis ir plkst. 15. Katra reāli izdzīvota Kristus nāves stunda šajos platuma grādos ir laiks, ko veltīt kaut īsai lūgšanai vienotībā ar Jēzu, kas mirst pie krusta.
Vajag arī atcerēties, ka Žēlsirdības stundas praktizēšana balstās uz Kunga Jēzus ciešanu pārdomāšanu un Dieva žēlsirdības izlūgšanu pasaulei. Šīm pārdomām var pievienot Dieva Žēlsirdības kronīti, bet tas nav obligāti. Kronīša lūgšanās plkst. 15 vēl nenozīmē Žēlsirdības stundas praktizēšanu, jo tā ir lūgšana, kas ir vērsta uz Dievu Tēvu, bet lūgšanai Žēlsirdības stundā ir jābūt vērstai uz Kungu Jēzu. Līdz ar to, ja kāds plkst. 15 lūdzas Dieva Žēlsirdības kronīti, tas nepraktizē lūgšanu Žēlsirdības stundā. Jo tās ir divas atšķirīgas Dieva Žēlsirdības kulta formas. Lūgšana Žēlsirdības stundā var būt tikai Jēzus nāves brīdī (plkst. 15), un tai ir jāizpilda noteikumi, kurus minēju iepriekš, savukārt Dieva žēlsirdības kronīti var lūgties katrā dienas vai nakts brīdī. Ja kāds lūdzas to plkst. 15, tad līdz ar to atsakās no šīs kulta formas praktizēšanas, kuru dēvējam kā Žēlsirdības stundu. Plkst. 15 ir priviliģēts laiks Dieva žēlsirdības dievkalpojumos. Šajā stundā Dieva žēlsirdības apustuļi visā pasaulē vienojas lūgšanā, cenšoties garā pārcelties uz Golgātu, nostāties pie Kunga Jēzus krusta, līdzās Viņa un mūsu Mātei, lai kontemplētu Viņa žēlsirdīgās mīlestības uz cilvēku noslēpumu un Viņa sāpīgo ciešanu nopelnu dēļ lūgtu žēlsirdību visai pasaulei, bet jo īpaši grēciniekiem. Tāpēc, ka šajā stundā – teica Kungs Jēzus – „žēlsirdība tika plaši atvērta visām dvēselēm” (Dienasgrāmata 1572) un tā ir „lielas žēlsirdības visai pasaulei stunda” (Dienasgrāmata 1320).

Māsa M. Nazaria Dlubaka ZMBM
No poļu valodas tulkoja Ingrīda Puce

 Dieva Žēlsirdības kronītis
Dieva Žēlsirdības kronīti lūdzas, izmantojot rožukroņa krelles. Sākumā:
Tēvs mūsu...
Esi sveicināta, Marija...
Es ticu uz Dievu...
Uz lielajām zīlītēm:
Mūžīgais Tēvs, es upurēju Tev Tava mīļotā Dēla Jēzus Kristus, Miesu un Asinis, dvēseli un dievišķību , gandarot par mūsu un visas pasaules grēkiem.
Uz mazajām zīlītēm (10 reizes):
Viņa rūgto ciešanu dēļ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei.
Nobeigumā (3 reizes):
Svētais Dievs, svētais varenais Dievs, svētais, mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums un par visu pasauli.

Lūgšanas nozīme jaunās evaņģelizācijas darbā

Lūgšanas nozīme jaunās evaņģelizācijas darbā



Tēva R. Kantalamesas pārdomu turpinājums Adventa laikam
Evaņģelizācijas darbā jāievēro līdzsvars starp lūgšanu un aktīvo darbību. Vairāk evaņģelizē tas cilvēks, kurš lūdzas, bet nerunā, nekā tas, kurš runā, bet nelūdzas – sacīja kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa, uzrunājot Benediktu XVI un Romas kūrijas darbiniekus. Adventa laika otrajā tikšanās reizē pāvesta nama sprediķotājs pievērsās Baznīcas vēstures posmam no 6. līdz 9. gadsimtam, kad, pateicoties mūkiem, notika Eiropas jaunā evaņģelizācija pēc barbaru invāzijas. 
Atbildot pāvesta aicinājumam uz jauno evaņģelizāciju un gatavojoties 2012. gadā gaidāmajai šim tematam veltītai Bīskapu sinodei, tēvs Kantalamessa izvēlējās Adventa pārdomu ietvarā pievērsties četriem Baznīcas vēstures posmiem, kuros vērojams īpašs kāpums misiju laukā. Viņa mērķis ir parādīt, ko mēs varam mācīties šodien, proti, no kādām kļūdām jāizvairās, kādiem piemēriem varam sekot un kādu ieguldījumu šajā laukā var sniegt katrs Baznīcas loceklis. Šajā uzstāšanās reizē lektors atbildēja arī uz vienu no plaši izplatītajiem iebildumiem: Kā varam mierīgi sēdēt un lūgties, kad ir steidzami jāpadara tik daudz darbu? Kā lai neskrienam, ja deg māja?
Pēc Romas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā un tautu sajaukuma, ko izraisīja barbaru invāzija, notika otrais lielais evaņģelizācijas vilnis. Mainoties situācijai sabiedrībā, Baznīca atradās jaunu izaicinājumu priekšā – norādīja pāvesta nama sprediķotājs. Kristieši jautāja, kā izturēties pret barbariem. Ja sākumā viņos saskatīja draudus, tad vēlāk maz pamazām saprata, ka priekšā stāv plašs misiju lauks. Viņi apzinājās, ka jāīsteno apustuļa Pāvila vārdi: „Nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizītā, ne barbara, ne skīta, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus.” (Kol 3, 11) Tas bija aicinājums nojaukt rasu, reliģiju, kultūru un sociālo slāņu robežas. Tēvs Kantalamessa atzina, ka šajā laikā nozīmīgu lomu spēlēja pāvests, bīskapi, tautu valdnieki, kuri pirmie pieņēma kristietību, un it īpaši mūki. Rietumos mūku kustība sākās 4. gadsimtā. No 5. līdz 8. gadsimtam Eiropa burtiski pārklājās ar klosteriem. Daudziem klosteriem bija izšķiroša nozīme kontinenta formācijā – ne tikai ticības formācijā, bet arī mākslā, kultūrā un lauksaimniecībā. Ne par velti sv. Benedikts tika pasludināts par Eiropas debesu aizbildni. Eiropas kontinenta kristianizācija tika pabeigta 9. gadsimtā ar slāvu tautu atgriešanos, kas notika pateicoties Kirila un Metodija darbam.
Ko mēs šodien varam mācīties no šī vēstures perioda? Kapucīnu tēvs norādīja, ka toreiz notika tautu kustība no Austrumiem uz Rietumiem, bet tagad – no Dienvidiem uz Ziemeļiem. Atšķirība ir tā, ka mūsdienās Eiropā ierodas nevis pagāni vai kristīgie herētiķi, bet citu reliģiju pārstāvji, kuri bieži vien ir ļoti stipri savā ticībā. No tā izriet kāds jauns elements, proti, ir vajadzīgs dialogs. Turklāt jāņem vērā, ka dialogs nav pretrunā ar evaņģelizāciju. Tieši pretēji, starpreliģiju dialogs ir Baznīcas misiju darba sastāvdaļa – uzsvēra tēvs Kantalamessa.
Uzrunas turpinājumā viņš norādīja uz kontemplatīvās dzīves lielo nozīmi evaņģelizācijas darbā. Tā bija svarīga pagātnē un ir tikpat svarīga šodien. Šajā kontekstā sprediķotājs kā piemēru minēja vairākas kopienas, kurām šodien ir būtiska loma evaņģelizācijā. Tās ir Jeruzalemes klosterbrālības, kuru harizma ir evaņģelizēt ar mākslas un liturģijas skaistuma palīdzību, Bozes klosteris Itālijā un Tezē ekumeniskā kustība Francijā. Tēvs Kantalamessa atgādināja, ka nepietiek, lai Baznīcā būtu cilvēki, kuri nodotos tikai kontemplācijai, un tādi, kuri nodotos tikai misiju darbam. Vajadzīga abu elementu sintēze, un tai jāīstenojas katra misionāra dzīvē. Citiem vārdiem sakot, nepietiek lūgties „par” misionāriem, bet ir vajadzīgs, lai paši misionāri lūdzas. Slavenie mūki, kuri evaņģelizēja Eiropu pēc barbaru invāzijas, reizē bija dziļi lūgšanas un kontemplācijas cilvēki. Lūgšanas un aktīvās darbības izcils paraugs ir pats Kristus.
Runājot par minētajā laikmetā pieļautajām kļūdām, no kurām varam mācīties, tēvs Kantalamessa minēja divas galējības – slinkumu un nolaidību, un pārspīlētu aktivitāti. Tos, kuri grib visu laiku skriet, viņš salīdzināja ar ugunsdzēsējiem, kuri pa kaklu pa galvu ierodas, lai dzēstu ugunsgrēku, bet izrādās, ka ir aizmirsuši paņemt ūdeni. Arī mēs, ja nelūdzamies, kļūstam līdzīgi viņiem. Lai mūsu pūliņi, ko ieguldām evaņģelizācijas laukā, nestu augļus, mums jābūt lūgšanas cilvēkiem, jo galvenais varonis ir Svētais Gars. Noslēgumā sprediķotājs atgādināja, ka Vissvētākā Jaunava Marija tiek dēvēta par „evaņģelizācijas zvaigzni”, un paskaidroja šī titula nozīmi. Viņa ir „evaņģelizācijas zvaigzne”, jo atklāja Vārdu nevis tai vai citai tautai, bet visai pasaulei. Viņa nēsāja Vārdu savā klēpī, nevis uz lūpām. Marija bija piepildīta ar Kristu un ar savu klātbūtni izstaroja to citiem. Līdzīgi kā smarža, kas bez sacīšanas izplatās no cilvēka, kurš ir sasmaržojies, arī Marija ar savu klātbūtni izplatīja „Kristus smaržu” – sacīja tēvs Kantalamessa.
J. Evertovskis / VR

ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

Pieaugt, lai iemantotu apsolīto zemi

http://life-prophetic.blogspot.no/2012/04/pieaugt-lai-iemantotu-apsolito-zemi.html



Pieaugt, lai iemantotu apsolīto zemi

Lai iemantotu, tev ir jāpieaug! - 2011
Dale & LuAnne Mast (Destiny Christian Church)


Pirms vairākām nedēļām, cenšoties sadzirdēt vārdu no Dieva par 2011. gadu, Kungs mani aicināja pārskatīt to vārdu, ko Viņš man bija devis par 2010. gadu. Turpmākais vārds palīdzēs tev ieiet 2011. gadā.



2010 ir interesants skaitļu salikums. Tikai 2, Kālebs un Jozua, bija pietiekami nobrieduši, lai iemantotu zemi un sniedza pozitīvas ziņas par to. Pārējie 10 atgriezās ar negatīvu ziņojumu, kura dēļ vesela paaudze pazaudēja savu svētību. Un 0 bija tas, kas viņiem bija kopīgs, lai gan viņi visi bija izraēlieši.


Mēs esam dzirdējuši daudz negatīvu prognožu. Ko mēs sakām? Atceries, ka tas, ko mēs sakām, ietekmē visus klausītājus, un mēs par to būsim atbildīgi Dieva priekšā. Ja ielaidīsim savā garā sliktas ziņas, tās bloķēs mūsu spēju pieaugt. Ziņojums par milžiem pats par sevi vēl nenozīmē sliktas ziņas, taču problēma ir neticībā tam, ka Dievs varētu dod uzvaru pār tiem. Vairāk kā miljons cilvēku priecājās un dejoja vērojot, kā viņu priekšā pašķiras Sarkanā jūra un aprij viņu ienaidniekus. Taču tikai divi no viņiem pieauga tiktāl, lai spētu ieiet Apsolītajā Zemē.

Gadu mijā Kungs runāja uz mani: „Tev ir jāpieaug, lai spētu ņemt dalību tajā, ko esmu tev sagatavojis šajā nākamajā sezonā.” Šie vārdi pilnībā paņēma manu uzmanību. Tie atbalsojās manā garā un prātā. „Tev ir jāpieaug!”

Viņš ir sagatavojis manu likteni. Tas ir rezervēts priekš manis. Tagad ir mans laiks. Tas ir lielāks par jebko, jo līdz šim esmu darījis. Tomēr saskaņā ar Viņa vārdu, es nebiju gatavs tajā piedalīties. Tas veda mani dziļāk lūgšanā. Atnāca atklāsme: man ir jāatbrīvojas no visa, kas atnes lejupslīdi - no domu uzstādījumiem par manu likteni, svaidījumu, mērķi un spējām.

Izkāp no pagātnes un iekāp Viņa ceļā!
Mums kā Kristus Miesai ir jāpieaug savā garā, lai ieietu Dieva plānā mūsu dzīvēm.Ēģipte nav tikai jūga un verdzības vieta, tā ir arī ieslodzījuma vieta, kas padara samazinājuma garu pieņemamu un normālu. Manas vecmāmiņas paaudzi ietekmēja Lielā Depresija. Viņa mēdza ik pa laikam nopirkt lielu, svaigu banānu ķekaru, tomēr vienmēr vispirms apēda veco ķekaru. Viņai vienmēr bija divi ķekari, tomēr svaigus banānus viņa baudīja ļoti reti. Viņa turpināja dzīvot tā laika gudrībā, kas bija jau pagājis. Laikam ejot, tas izrādījās ne vien lieki, bet arī traucēja viņai saņemt pilnu svētību jaunajā sezonā, kurā viņa bija iegājusi.

Tad Dievs atgādināja man par vārdu, ko saņēmu pirms daudziem mēnešiem. Es dzirdēju lielu eksploziju, it kā dinamīta sprādzienu. Tas bija tik skaļš, ka es izbijos. „Dievs, kāpēc tik skaļi?” es vaicāju. „Tāpēc, ka elles skaņa daudzus tur pagātnē”, Viņš atbildēja. „Es izspridzinu viņus viņu nākotnē! Viņi nespēj tur nokļūt paši.” Savā prātā es iedomājos augšistabu, kur Dievs izspridzināja 120 ticīgos viņu nākotnē. Viņi izkāpa no savas pagātnes un iekāpa Viņa ceļā.

2. Mozus 23:30 „Maz pamazām Es tos izdzīšu ārā, līdz kamēr tu pieaugsi un varēsi iemantot to zemi.
Dievs šobrīd priekš tevis atraisa kaut ko svaigu no Debesīm. Izlauzies no savas pagātnes Lielās Depresijas! Šobrīd ir jauna sezona ar jaunu nodrošinājumu un redzējumu! Dievs tevi izspridzina tavā nākotnē. Viņa sapnis par tevi ir lielāks nekā tavējais. Rakstos nav atrodams neviens cilvēks, kas savā prātā būtu bijis gatavs spert soli, ko Dievs viņiem lika, izņemot Jēzu. Viņus visus vajadzēja izspridzināt viņu nākotnē ar Dieva vārdu un klātbūtni.

Pretestība būs, taču eņģeļi gūs virsroku!
Sagatavojies atstāt Ēģipti, paņemot līdzi tās bagātības! Tie saņēma to, kas bija nolaupīts iepriekšējām paaudzēm! Tie, kuri piecelsies un salauzīs jūgu, saņems iepriekšējām paaudzēm pienākošos atmaksu. Milži ir lielāki, taču lielākas ir arī uzvaras! Šis ir paaugstinātu grūtību laiks, taču svētības ir lielākas kā jebkad! Mēs atrodamies vienā no visstratēģiskākajiem posmiem. Tas, kāda būs mūsu attieksme mūsu stratēģiskajos momentos, iespējams, noteiks nākamo desmitgažu gaitu miljoniem cilvēku. Desmit izlūki, kuru vārdus mēs neatceramies, atnesa negatīvas ziņas, un tas apstādināja Dieva plāna realizāciju teju miljonam cilvēku.

2. Mozus 23:20 „Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis.”

Ir vieta, ko Dievs tev ir sataisījis. Dievs sūta eņģeļus pasargāt tevi ceļā. Tu sastapsies ar pretestību, taču eņģeļu palīdzība gūs virsroku. Lai tu tur nonāktu, būs nepieciešama eņģeļu palīdzība.

Izraēliešiem dotais vārds par pieaugšanu tika dots, lai sagatavotu viņus saņemt Apsolīto Zemi. Taču viņi nepieauga un nesaņēma to, ko Dievs viņiem bija sagatavojis. Mums ir jāpieaug, lai mums būtu daļa pie tā, kas Dievam ir priekš mums. Pieauguma svaidījums ir uz tevis. Tev ir jāpieaug, lai saņemtu to, kas ir tavs! Tas, kas tevi sagaida, ir brīnišķīgs!

Bībelē minēto vīru un sievu pieaugums sākās sastapšanās laikā ar Dievu. Viņi ieraudzīja Dievu lielāku, un sevi - lielākus Dievā. Viņi ticēja tam, ko Dievs teica un rīkojās saskaņā ar to. Viņi atstāja savu pagātni. Pieaudz! Dievam tu esi vajadzīgs.

Šī ir milžu sezona, bet kur ir Jozuas?

Galvenās stratēģijas Apsolītās Zemes ieņemšanai
1. Atbrīvojies no visa, kas veicina garīgu lejupslīdi:
a) bailes;
b) neticība;
c) šaubas;
d) izlauzies cauri ierobežojumiem, kurus tu pats esi pieņēmis.

2. Paklausība / disciplīna:
a) katrs čempions zina, ka uzvarā ir jāiegulda darbs un disciplīna.
3. Lūdz, lai Dievs tev parāda, kas tu esi Viņā.
4. Lūdz, lai Dievs tev parāda, kas ir tava Apsolītā Zeme.
5. Identificē milžus. Identificē sevi kā Jozua.
6. Tiec pāri pagājušās sezonas lielumam un tiem, kuri vairs nav kopā ar tevi, lai tevi vestu. Gluži kā Jozuam, tagad ir pienākusi tava kārta.
7. Tiec pāri visiem mirušajiem jautājumiem un sērām.
8. Notici tam, ko Dievs ir teicis par tevi un sāc rīkoties saskaņā ar to TAGAD!
9. Rūpējies par to, lai Viņa klātbūtne tavā dzīvē būtu stipra.
10. Ļauj, lai nākamā izlaušanās būtu kā pakāpiens, nevis kā apstāšanās vieta.
11. Plāno tā, it kā tev nebūtu iespējams zaudēt. Neatlaidīgi realizē šo plānu.
12. Lūdz paļaujoties, ka saņemsi.
13. Apzinies, ka Tēvam ir prieks piešķirt tev valstību, un ka tu esi daļa no tās.
14. Esi pateicīgs par katru sperto soli un raugies, kā Viņš paver ceļu tur, kur ceļa nav.
15. Tici dāvanām un svaidījumam, ko Dievs ir piešķīris tavā dzīvē, kas palīdzēs sasniegt tev nosprausto likteni.

2011. gads būs laiks, kad individuālas pārdabiskas sastapšanās ar Dievu un atklāsmes ievedīs mūs lielākā saskaņā ar Dieva redzējumu un mērķi. Tā atnāks kā atbilde uz mūsu vēlmi pieaugt.


"7 baznīcas"un mūsdienu baznīcas


"7 baznīcas"un mūsdienu baznīcas.
(mājaslapās vācu un angļu valodā ir doti fragmenti no Atklāsmes grāmatas)
a) Septiņas agrīnās baznīcas Āzijā.
agrīnā baznīca
Kristus apraksts:
atzīšana
pārpratums
mērķis sevis pārvarēšanai
EfezāViņš, „kurš labajā rokā tur septiņas zvaigznes, kurš iet starp septiņiem zelta lukturiem”.Smags darbs, pacietība, nespēj panest ļaunus cilvēkus, “ienīst Nikolaītu darbus kā Viņš tos ienīst****, un atpazinis viltus apustuļus, pacietība un grūtumu nešana Viņa Vārda dēļ un nepiekušana."…tu esi atstājis savu pirmo mīlestību”. …”atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies"."Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē”.
Smirnā„Viņš, kurš ir Pirmais un Pēdējais, kurš mira un augšāmcēlās".„Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, ir sātana sinagoga"."Nebīsties par to, kas tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. ""Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es Tev došu dzīvības vainagu. To, kas uzvar, neievainos otrā nāve".
PergamāViņš, „kuram ir zobens, abās pusēs ass”.„Tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību, arī mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo”.Daži Balaama mācības turētāji: mācīja Balaku –ēst elku upurus un piekopt netiklību, daži Nikolaītu mācības cienītāji. “Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu".„Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū".
Tiatīrā„Dieva Dēls, kā acis ir kā uguns liesmas un kājas līdzīgas zelta metālam”.Tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, piekopt netiklību un ēst elku upurus. Drauds: Es likšu viņiem ciest, ja vien tie neatkāpsies no viņas mācības, Un viņas bērnus es nonāvēšu. “Es došu jums katram pēc jūsu darbiem". Pārējiem, kas neturas pie šīs mācības: „Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet, kas jums ir, to turiet, kamēr Es nākšu”.„Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.un viņš tās ganīs ar dzels zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. Es došu viņam rīta zvaigzni”.
SardosTas, „kam septiņi Dieva Gari un kam septiņas zvaigznes”."Es zinu tavus darbus". „Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi”."Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris”. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā." Atceries tāpēc, ko tu esi dzirdējis un dabūjis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis”.„Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā".
Filadelfijā„Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver"."Es zinu tavus darbus". Tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Tāpēc, ka esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā. Kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes"."Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem, un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks un metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis”. „Turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu".
Lāodikejā„Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums”.(„Es zinu tavus darbus"; tomēr šeit nav skaidra pozitīva novērtējuma)."Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes". “…tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis Zeltu, uguns kvēlē kausētu…”, “un baltas drēbes…”, un acu zāles tavās acis svaidīt…”. „Ko Es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies”.„Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam ,kas uzvar, es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla”.

* cits tulkojums: "straujā secībā”, **cits tulkojums: „draudzes”, **citi tulkojumi: "un nāves valstība"/"un elle"; ***izplatītāks tulkojums: "naids"(Kristus nevienu neienīst!); skat. arī Pāvila vēstuli efeziešiem, **** "remdens" nenozīmē to, ka ir kāda skaidri izteikta trešā pozīcija, bet gan to, ka nav noteiktas pozīcijas.
Jau tas, ka Kristus katru baznīcu uzrunā atsevišķi, liecina, ka katra baznīca saņem citu „programmu”.

ceturtdiena, 2013. gada 28. novembris

vajadzeetu saakt kusteeties!

Pētījumos atklāts, ka, iztēlojoties nelaimīgu personu, cilvēki visbiežāk to vizualizē kā dīvānā sēdošu tēlu, kas nekustīgi lūkojas vienā punktā, savukārt laimīga cilvēka attēlu raksturo kustība, skaņas un darbība.
Tas ļāvis secināt, ka nomāktība un skumjas cilvēka prātā rodas nepiespiesti, savukārt pozitīva noskaņojuma uzturēšana pieprasa zināmu piepūli, ko var pielīdzināt regulāriem garīgiem treniņiem, kas liek sevi uzturēt mentālā formā.

pirmdiena, 2013. gada 25. novembris

Manna

Labdien,

Cik reizes jūs darbā esat dzirdējuši kādu sakām "Mēs to nevaram izdarīt.
Tas nav iespējams."?  Dažreiz tā patiešām ir. Taču, mēs varam - tikai ar
Dievu. Ja jums ir kāds liels sapnis vai mērķis, tā sasniegšana prasa
vēršanos pie Tā, kas jums sniedza šo sapni. Kā Jēzus teica saviem
sekotājiem: "Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas
lietas iespējamas" (Marka 10:27).

svētdiena, 2013. gada 24. novembris

Vislabākās zāles pret stresu

Satiksmes līdzekļu rūkoņa, ielas dunoņa, mūzikas dārdoņa, mobilo telefonu zvani, nepārtraukta trokšņainas informācijas plūsma diennakts garumā, līdz vēlai naktij ieslēgts televizors… Cilvēki cieš no šī trokšņu haosa un tomēr nesteidzas izvairīties no tā – it kā gribētu paslēpties tur no sava garīgā tukšuma.
Izvēlēties klusumu
Klusums ir neapstrīdama realitāte un tas tāpat kā troksnis var atstāt uz cilvē­kiem gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi. Kādā kopā sanākšanas brīdī tas pat var sagādāt zināmas grūtības,- ja mājas viesību laikā pie galda pārtrūkst sarunas un iestājas klusums, mājasmāte sāk kļūt nemierīga. „Cilvēks, kurš klusē, apkār­tējā sabiedrībā izraisa satraukumu” – saka antropologs, Strasburgas Univer­sitātes profesors Bretons. „Cilvēki uz­skata, ka klusums ir tukšums, kas jā­aizpilda, turklāt nereti tas jādara par katru cenu!” Ja vairāku cilvēku domu apmaiņas laikā kāds konsekventi klusē, apkārtējie to var uztvert kā nevēlēšanos iesaistīties kopējā sarunā vai pat kā iedomības izpausmi. Nereti cilvēki klusumu izjūt gandrīz vai kā fizisku smagumu.
Savukārt, uz cilvēkiem, kuriem jātiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, kuri  sēro, ir vientuļi vai cieš no depresijas, klusums var iedarboties ļoti negatīvi. Tādos gadījumos vislabākais sabiedro­tais ir troksnis, kas palīdz stāties pretī iekšējā tukšuma tuksnesim. „Kad, nāk­dama no darba mājās uz savu tukšo dzīvokli, es redzu kaimiņu apgaismotos logus un arī viņus pašus, sēžam pie kopīga vakariņu galda”, - saka Marta (46-gadīga bezbērnu šķirtene) – „tad vienī­gais glābiņš no kārtējā depresijas viļņa ir radio vai televizora ieslēgšana.” Klu­sums var iedarboties pat iznīcinoši. „Ja cilvēkam dzīvē iet slikti, ja viņu vajā ne­pārtrauktas neveiksmes, klusums kļūst par ļoti smagu pārbaudījumu,” saka profesors Bretons.

Zāles pret stresu
Pilnīgs klusums ir ilūzija, jo fonā vien­mēr manāms kāds troksnis. Pat kos­moss – kā apgalvo astrofiziķi – ir skaņu pilns. Ir dažādi klusuma veidi: klusums, kas iestājas pēc kādām ilgstošām ska­ņām (piemēram, kad kaimiņš izslēdz zāles pļāvēju), klusums kā pauze kādas sarunas laikā – kuru vēl piepilda tikko izteiktie vārdi, un iekšējais klusums, kas ir cilvēka garīgā līdzsvara auglis un kas var kļūt par realitāti pat tad, ja apkārt valda troksnis (piemēram, kad cilvēks spēj lūgties, braucot tramvajā. Kanādie­šu teologs Anrē Bošamps saka: „Jēdzienam klusums mēs bieži piedēvējam ne­gatīvu nokrāsu, taču tas nebūt neno­zīmē, ka klusumam jābūt absolūtam, proti, līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi jābūt izkoptam līdz tā­dam līmenim, lai blakus dzirdamie trok­šņi netraucētu mums domāt.”
Viena trešdaļa Eiropas iedzīvotāju cieš no nepārtrauktiem apkārtējiem trokšņiem. „Par 120 decibeliem augstāks troksnis izraisa sāpes šī vārda vistiešā­kajā nozīmē. Ja troksnis ir nepārtraukts, tad vidusauss šūnas tiek bojātas. Ska­ļuma slieksnis ir apmēram 80. Ja, dzir­dot ļoti skaļas skaņas, mēs sajūtam šņākoņu ausīs, tas nozīmē, ka mūsu dzirdes orgāns ir jau bojāts,” – mūs brīdina Tulūzas Dzirdes un runas centra vadītājs Patriks de La Roks.
Troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. 2005.gadā šajā sa­karībā Berlīnē publicētie pētījumi aplie­cina, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrālo autoceļu vai lidostu tuvumā, pie­aug risks (līdz 50%) saslimt ar sirds kaitēm. Klusuma ietekme uz cilvēku turpretī ir ļoti labvēlīga. „Vietās, kur ir la­ba akustika – baznīcā vai mežā – ar harmoniski līdzsvarotām skaņām bagātais klusums uz cilvēku atstāj ļoti pozitīvu iespaidu” - saka jau pieminētais Patriks de La Roks un turpina - „Šajā gadījumā auss var stimulēt smadzenes, kurām šāda stimulēšana ļoti nepiecie­šama. Tās ir labākās zāles pret stresu.”

Nepieciešamība pēc vienatnes
Kas tad izraisa nepieciešamību pēc trokšņiem? „Trokšņi ir narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt tukšumu.” (Kar­melitu br. Filips no Jēzus un Marijas.) Pie šīs patiesības bija nonācis jau Pas­kāls. „Ja karalim trūkst izpriecu, viņš ir ļoti nelaimīgs cilvēks (..), kurš cieš no savas niecības apziņas, vientulības, nepietiekamības un atkarības sajūtas, no sa­vas nevarības, no iekšējā tukšuma.” Klusums mūsu būtību, mūsu iekšējo pasauli atklāj tādu, kāda tā ir – bez maskas, un tad skaļš troksnis pilda it kā vairoga lomu.
„Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties acīs patiesībai. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju „būt”, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu „būt aktīvam”, „aktīvi darbo­ties”. Nedodot sev iespēju izbaudīt „klu­suma terapiju”, nedodot sev iespēju ie­skatīties savā bū­tībā, mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Televizors, tele­fons, dators, skaļa mūzika,- arī tās ir atkarības, kuras neļauj cil­vēkam sasniegt savas personī­bas briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. „Vienatnē, tālāk no pa­saules burzmas veidojas personība un prāts kļūst asāks.” (Šarls de Fuko)
Vienatnei ir izšķiroša nozīme garīga­jā augšupejā, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasnieg­šanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. „Klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši,- sevi pašu, citus cil­vēkus un varbūt pat Dievu.,” – tā raksta Etjēns de Monteljī. Jā, jo Dievs runā klusumā un mēs Viņu varam dzirdēt, ti­kai ieklausoties savā sirdī. Dieva mīles­tības atklāsme ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim izrauties no pasaules burzmas.
Tulkoja Antonija Apele
"Katōļu Dzeive"
Foto: Juris

Vislabākās zāles pret stresu

Satiksmes līdzekļu rūkoņa, ielas dunoņa, mūzikas dārdoņa, mobilo telefonu zvani, nepārtraukta trokšņainas informācijas plūsma diennakts garumā, līdz vēlai naktij ieslēgts televizors… Cilvēki cieš no šī trokšņu haosa un tomēr nesteidzas izvairīties no tā – it kā gribētu paslēpties tur no sava garīgā tukšuma.
Izvēlēties klusumu
Klusums ir neapstrīdama realitāte un tas tāpat kā troksnis var atstāt uz cilvē­kiem gan pozitīvu, gan negatīvu ietekmi. Kādā kopā sanākšanas brīdī tas pat var sagādāt zināmas grūtības,- ja mājas viesību laikā pie galda pārtrūkst sarunas un iestājas klusums, mājasmāte sāk kļūt nemierīga. „Cilvēks, kurš klusē, apkār­tējā sabiedrībā izraisa satraukumu” – saka antropologs, Strasburgas Univer­sitātes profesors Bretons. „Cilvēki uz­skata, ka klusums ir tukšums, kas jā­aizpilda, turklāt nereti tas jādara par katru cenu!” Ja vairāku cilvēku domu apmaiņas laikā kāds konsekventi klusē, apkārtējie to var uztvert kā nevēlēšanos iesaistīties kopējā sarunā vai pat kā iedomības izpausmi. Nereti cilvēki klusumu izjūt gandrīz vai kā fizisku smagumu.
Savukārt, uz cilvēkiem, kuriem jātiek galā ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, kuri  sēro, ir vientuļi vai cieš no depresijas, klusums var iedarboties ļoti negatīvi. Tādos gadījumos vislabākais sabiedro­tais ir troksnis, kas palīdz stāties pretī iekšējā tukšuma tuksnesim. „Kad, nāk­dama no darba mājās uz savu tukšo dzīvokli, es redzu kaimiņu apgaismotos logus un arī viņus pašus, sēžam pie kopīga vakariņu galda”, - saka Marta (46-gadīga bezbērnu šķirtene) – „tad vienī­gais glābiņš no kārtējā depresijas viļņa ir radio vai televizora ieslēgšana.” Klu­sums var iedarboties pat iznīcinoši. „Ja cilvēkam dzīvē iet slikti, ja viņu vajā ne­pārtrauktas neveiksmes, klusums kļūst par ļoti smagu pārbaudījumu,” saka profesors Bretons.

Zāles pret stresu
Pilnīgs klusums ir ilūzija, jo fonā vien­mēr manāms kāds troksnis. Pat kos­moss – kā apgalvo astrofiziķi – ir skaņu pilns. Ir dažādi klusuma veidi: klusums, kas iestājas pēc kādām ilgstošām ska­ņām (piemēram, kad kaimiņš izslēdz zāles pļāvēju), klusums kā pauze kādas sarunas laikā – kuru vēl piepilda tikko izteiktie vārdi, un iekšējais klusums, kas ir cilvēka garīgā līdzsvara auglis un kas var kļūt par realitāti pat tad, ja apkārt valda troksnis (piemēram, kad cilvēks spēj lūgties, braucot tramvajā. Kanādie­šu teologs Anrē Bošamps saka: „Jēdzienam klusums mēs bieži piedēvējam ne­gatīvu nokrāsu, taču tas nebūt neno­zīmē, ka klusumam jābūt absolūtam, proti, līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi jābūt izkoptam līdz tā­dam līmenim, lai blakus dzirdamie trok­šņi netraucētu mums domāt.”
Viena trešdaļa Eiropas iedzīvotāju cieš no nepārtrauktiem apkārtējiem trokšņiem. „Par 120 decibeliem augstāks troksnis izraisa sāpes šī vārda vistiešā­kajā nozīmē. Ja troksnis ir nepārtraukts, tad vidusauss šūnas tiek bojātas. Ska­ļuma slieksnis ir apmēram 80. Ja, dzir­dot ļoti skaļas skaņas, mēs sajūtam šņākoņu ausīs, tas nozīmē, ka mūsu dzirdes orgāns ir jau bojāts,” – mūs brīdina Tulūzas Dzirdes un runas centra vadītājs Patriks de La Roks.
Troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. 2005.gadā šajā sa­karībā Berlīnē publicētie pētījumi aplie­cina, ka cilvēkiem, kuri dzīvo centrālo autoceļu vai lidostu tuvumā, pie­aug risks (līdz 50%) saslimt ar sirds kaitēm. Klusuma ietekme uz cilvēku turpretī ir ļoti labvēlīga. „Vietās, kur ir la­ba akustika – baznīcā vai mežā – ar harmoniski līdzsvarotām skaņām bagātais klusums uz cilvēku atstāj ļoti pozitīvu iespaidu” - saka jau pieminētais Patriks de La Roks un turpina - „Šajā gadījumā auss var stimulēt smadzenes, kurām šāda stimulēšana ļoti nepiecie­šama. Tās ir labākās zāles pret stresu.”

Nepieciešamība pēc vienatnes
Kas tad izraisa nepieciešamību pēc trokšņiem? „Trokšņi ir narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt tukšumu.” (Kar­melitu br. Filips no Jēzus un Marijas.) Pie šīs patiesības bija nonācis jau Pas­kāls. „Ja karalim trūkst izpriecu, viņš ir ļoti nelaimīgs cilvēks (..), kurš cieš no savas niecības apziņas, vientulības, nepietiekamības un atkarības sajūtas, no sa­vas nevarības, no iekšējā tukšuma.” Klusums mūsu būtību, mūsu iekšējo pasauli atklāj tādu, kāda tā ir – bez maskas, un tad skaļš troksnis pilda it kā vairoga lomu.
„Sabiedrība, kurā galvenā loma ir ierādīta izklaidēm, nav spējīga domāt, nav spējīga skatīties acīs patiesībai. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju „būt”, sajust sevi, nevis tikai par katru cenu „būt aktīvam”, „aktīvi darbo­ties”. Nedodot sev iespēju izbaudīt „klu­suma terapiju”, nedodot sev iespēju ie­skatīties savā bū­tībā, mēs viegli varam kļūt par atkarību vergiem. Televizors, tele­fons, dators, skaļa mūzika,- arī tās ir atkarības, kuras neļauj cil­vēkam sasniegt savas personī­bas briedumu, kļūt patstāvīgam un neatkarīgam. „Vienatnē, tālāk no pa­saules burzmas veidojas personība un prāts kļūst asāks.” (Šarls de Fuko)
Vienatnei ir izšķiroša nozīme garīga­jā augšupejā, vienatnē mēs varam ātrāk gūt garīgo līdzsvaru un gūt mierinājumu savā iekšējā klusumā, kura sasnieg­šanai mēs ikdienā patērējam tik daudz laika. „Klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši,- sevi pašu, citus cil­vēkus un varbūt pat Dievu.,” – tā raksta Etjēns de Monteljī. Jā, jo Dievs runā klusumā un mēs Viņu varam dzirdēt, ti­kai ieklausoties savā sirdī. Dieva mīles­tības atklāsme ir atkarīga no tā, vai mēs spēsim izrauties no pasaules burzmas.
Tulkoja Antonija Apele
"Katōļu Dzeive"
Foto: Juris