Kāds mazs zēns vadīja sestdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšukastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis, un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus, un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšukastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, un izdabūja lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. (Viņš bija mazs puika un akmens bija ļoti liels)
Kad akmens bija aizstumts līdz smilšukastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšukastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšukastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja – savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Viņš sēdēja ar asarām pilnām actiņām.
Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšukastei. Tas bija mazā zēna tētis. Mierīgi iejautājās: „Dēls, kāpēc Tu neizmantoji visu spēku, kas Tev ir pieejams?”
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: „Bet es izmantoju, tēt! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!”
„Nē, dēls,” tētis mierīgi izlaboja zēnu. „Tu neizmantoju visu spēku, kas Tev bija pieejams! Tu nepajautāji man palīdzību.”
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla to no smilšukastes.
Vai Tavā dzīvē ir „akmeņi”, ko vajadzētu izcelt? Vai esi atklājis, ka Tev nav tas, kas vajadzīgs, lai paceltu tos? Ir Kāds, kurš vienmēr ir gatavs mums dot spēku, kas mums ir nepieciešams. Kad Apustulis Pāvils piedzīvoja laikus, kad viņa gars bija salauzts un nebija spēka, viņš teica Korintas draudzei: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Korint. 12:9) Kad mēs esam salauzti garā un mūsu spēks ir beidzies, mēs varam griezties pie mūsu Glābēja, Jēzus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru